Ak, Latgale, tu mana tēvu zeme

Paēdušais badā mirstošos nesapratīs – to es varētu teikt, salīdzinot dzīves apstākļus lielākās pilsētās, kuras Latvijā ir tik daudz, un laukos. Vasarās laukos ir daudz foršāk – svaigi gaisi, plašumi un mierīgums. Toties, pienākot ziemai, te sākas riktīgs rokenrols. Par to arī šajā rakstā.

Nepietiek ar to, ka ceļu tīrītāji atceras par sniega novākšanu tikai pāris reizes nedēļā, kad, attapušies no dzēruma, saprot, ka atrodas darbā, nevis zem sievas. Labi, ka dzīvoju privātmājā, citādi varētu pasūdzēties arī par siltuma uzturēšanu dzīvokļu namos – Ziemassvētkos pie Mārtiņa radiatori bija knapi silti. Kurinātājiem laikam sagadījās Ziemassvētkus pārāk traki pasvinēt. Arī apgaismojums uz ielām pie mums visai spēcīgs – pāris laternas uz visu pilsētu. Protams, kam mums gaišas ielas – te taču tikai vienu reizi pēdējo gadu laikā prātā sajucis vīrietis ir skraidījis ar cirvi pa ielām un beigu beigās sevi līdz nāvei saskaldījis aptiekā – nav par ko satraukties, dzīve te ir droša.

Šorīt, veicot ikrīta sazvanīšanos ar Mārtiņu, uzzināju, ka viņam mājās nosvilis dekoders. Protams, ne paša vainas dēļ, bet gan tāpēc, ka tādos laukos, kādos dzīvojam mēs, elektrība tiek nodrošināta tik augstā līmenī, ka tā pazūd tikai kādas četras reizes stundā. Te vairs īsti nav runa par to, ka tagad viņa lielais, skaistais televīzijas aparāts rāda tikai šizofrēniski melnu bildi un dekoderis smird pēc nāves, te vairāk runa ir par principu. Tu, cilvēks, nopērc dekoderu par 80 latiem, cerēdams uz Ugunsgrēka un Degpunkta skatīšanos visa sava mūža garumā, taču jau pirmajā ziemā, pateicoties Latvenergo elektroenerģijas nodrošinājuma augstajai kvalitātei, tavs jaukais aparātiņš aiziet pie dieviem. Garantijas līgums vēl divi gadi, bet tajā iekļauts punkts, ka bojājumus, kas radušies elektroenerģijas traucējumu dēļ, neviens par velti nelabos.

Ja tā padomā, arī mums mājās, elektrībai nepārtraukti raustoties, dators ir sācis restartēties pats no sevis. Jā, tieši tagad, kad man jāraksta kursa darbs. Reiz aizmirsu noseivot un pazaudēju mazliet teksta. Skatoties globāli, jāatzīst, ka tie gan ir sīkumi.

Es saprotu, ka klienti šim uzņēmumam ir parādā milzu naudas summas, kuras beidzas ar sešām nullēm, taču tas nenozīmē, ka visu gadu var raustīt gurķi un neko citu, izņemot parādu piedzīšanu, nedarīt. Ja klienti neizpilda līgumā noteiktās prasības, viņus sūdz tiesā. Pats uzņēmums, pateicoties monopolam tirgū, var atslābt. Nekas, lai pasēž tie muļķi Latgalē bez elektrības, pēc pāris dienām salabosim un pacelsim mazliet elektroenerģijas tarifus, lai apmaksātu benzīna un cigarešu izdevumus, kas radušies elektrības skapju labošanas procesā.

Ziema nav neparedzēta situācija. Cik man ir nācies piedzīvot, tā pienāk katru gadu. Nesaprotu, kāpēc neviens ar to nerēķinās.

Rodas jautājums – garantijas ietvaros neviens elektropreces nelabo – kurš tad apmaksās klientam radītos zaudējumus? Mēs paši, muļķi, kuri izdomāja, ka grib ievilkt savā mājā elektrību?

Domājams, ka uzņēmums var ieteikt, piemēram, datoram pievienot strāvas uzturētāju jeb, latviski runājot, upsi. Varam secināt, ka upsis jāpievieno arī ledusskapim un elektriskajam čaiņikam. Un vispār – kāpēc man, godīgam elektroenerģijas rēķinu apmaksātājam, jānodrošinās pret dažādām dabas katastrofām, piemēram, ziemu, iepērkot upšus lielā vairumā? Par ko tad es maksāju? Par to, ka man sabojā elektropreces, vai par to, ka jādzīvo, turot istabā spaini ar ūdeni, jo elektrība jebkurā brīdī var pazust?

Alternatīva – elektroenerģiju ražot pašam. Pieslēgt saules baterijas, piemēram. Lieliska alternatīva – ņemot vērā to, cik procentuāli ilgu laiku Latvijā ir saulains, domājams, ka bateriju iegāde atmaksāsies.

Cita alternatīva – dzīvot sveces gaismā. Pārtiku glabāt, ieraktu sniegā, telefona vietā izmantot ruporu un intensīvākas gaismas radīšanas nolūkos naktīs istabas vidū kurināt ugunskuru.

Vienā vārdā ziņas vēstījums – sēdi un samierinies ar elektrības traucējumiem. Ņaudēšana internetā par slikto dzīvi tev nepalīdzēs, evij.

Nervu nomierināšanai:

There's nothing to do here, just whine and complain

Nevienam nav noslēpums, ka meitenes attīstās straujāk – krūtis mums parādās ap gadiem 13 (vīriešiem tās parasti parādās pēc 40, un ir salīdzinoši bezformīgas), mēnešreizes mūs ar savu klātbūtni aplaimo apmēram tajā pašā vecumā, kamēr vīriešus tās nepiemeklē vispār (jūs pat nespējat iedomāties, kādus priekus zaudējat). Vienvārdsakot, mēs nobriestam ātrāk, tāpēc ir tikai normāli, ka mazās, pumpainās tīnes ar zobu skavām un taukainajiem matiem met acis uz lielajiem, bārdainajiem vīriešiem. Tā laikam bija kāda septītā klase, kad teju visas manas klasesbiedrenes uzkrītoši flirtēja ar vidusskolas puišiem vai paklusām viņus pielūdza un mājās raudāja spilvenā par savu nelaimīgo mīlestību. Domājams, ka papētot skolas situāciju tagad, varētu secināt, ka vēsture atkārtojas. Māte daba ir viena nelabojama draiskule.

Ko es ar šo visu gribu teikt? To, ka vecāki vīrieši ir forši. Un to, ka tas ir tikai dabīgi, ka sievietēm (līdz noteiktam vecumam) patīk vīrieši, kas ir tuvāk viņu tēvu, nevis brāļu vecumam. Protams, sievietei 60 gados droši vien negribēsies sev blakus 80 gadus vecu kārumnieciņu, bet nu jā.

Vispār ideju šim rakstam man pameta Diāna, kura man jautāja, kāpēc puišeļi, reģistrējoties dažādās lapās, par niku izmanto dažādu sieviešu ķermeņu (un orgānu) daļu apzīmējumus. Patiesībā, man pašai arī kaut kādos kreisajos saitos ir nācies saskarties ar lietotājiem ‘cicis007’ u.tml. Atbilde uz jautājumu ļoti vienkārša - vīrieši, kuri izvēlas šādus nikus, parasti ar savu lietotājvārdu apzīmēto lietu nemaz i redzējuši nav. Labākajā gadījumā informāciju par savu ‘lietotājvārdu’ saņēmuši tikai no pieredzējušākajiem draugiem audiopornogrāfijas formātā (‘es ar viņu tā, viņai tur izskatās tā’).

Šis arī ir vecāku vīriešu pluss – vari būt gandrīz droša, ka jūsu seksuālās dzīves atainojumu viņš tālāk neizplatīs – vecāki vīrieši ir pietiekami nobrieduši, lai apzinātos, cik tālu un ko var runāt. Tie, kuri plātās ar savām prasmēm, nereti ir pamatīga vilšanās (mamma tā teica).

Otrais pluss – viņš zina, ko viņš grib. Padsmitnieki parasti ir tādi vējagrābšļi, kuri vienā brīdī grib tevi precēt, četrus bērnus un kolliju, bet jau nākamajā, iespieduši svešu blondīni skolas diskotēkas zāles stūrī, cenšas noskaidrot, kas lācītim vēderā (hehe, kāda metafora). Vecāki vīrieši visas ciema krūtis jau ir izspaidījuši, viņi apzinās savas vēlmes un, ja reiz tevi atzinuši par labu esam, tad tā arī ir.

Pluss numur trīs – pieredze. Viņi ir darījuši sliktas un labas lietas, tāpēc zina, kas attiecībām nāk par labu, kā tās veidot, un ka varbūt tomēr nevajadzētu tev teikt, ka vaina nav kleitā – tu vienkārši esi pārāk resna. Spriežu pēc sevis – man nav ne jausmas, kā attiecības veidojas (vispār jau man likās, ka attiecības ir for sissies), tāpēc ir jauki, ka blakus ir kāds, kurš rubī fišku. Enivei, tas ir liels ieguvums, ja vīrietis saprot, ap ko lieta grozās, nevis par lielisku attiecību paraugu uzskata Johanu un Frīdu no Danielas Stīlas romāniem, un šo šablonu cenšas kultivēt arī dzīvē. (Tas gan nenozīmē, ka uz vīrieša viedokli vienmēr var paļauties, hehe.)

Tā varētu turpināt ilgi – nav bail no nopietnām attiecībām, kopdzīves, tālākiem plāniem. Spēj dot padomus, kas balstīti uz personīgo pieredzi. Iemāca dažādas lietas.

Nobeigumā es vēlējos pateikt to, ka rakstā dominējošajam sarkasmam un daudzajiem pārspīlējumiem ir tikai manipulatīvs nolūks (patiesībā es nemāku rakstīt citādāk, tur tas āķis).
Un arī to, ka viss, protams, atkarīgs no paša vīrieša – citiem 16 gados ir lielāks briedums nekā dažam labam opim.
Un, galu galā, viss atkarīgs no paša cilvēka – gan vecākā vīrieša, gan sievietes.
Un vispār - rakstu veidoju, praktiski nemaz nebalstoties uz pieredzi. Vai arī nē.

* iedomājamies, ka te ir mirgojošs baneris *
Jautā man - http://www.ask.fm/evijam

Tu esi slikta šajā miestā.

Ak, Varakļāni... Kamēr jūs, visa pārējā Latvija, domājat, ka mēs piederam vienai no neattīstītākajām valsts daļām, mēs patiesībā esam jums visiem soli priekšā. Jā, tieši tā. Laikā, kamēr citviet mūsu dzimtene tiek izdaiļota ar karogiem un karodziņiem, Varakļānu spozme tiek akcentēta ar laikus izkārtām Ziemassvētku lampiņām. Skaudiet, tautieši, skaudiet. Nekad nav par vēlu sekot mūsu piemēram. Paga, nē – IR GAN.

Bet nu pie lietas. Kamēr otrā mājas galā Evelīna sparīgi izrāda savas neapturamās attīstības rezultātus, skaļi kliedzot, gārdzot, runājoties un mētājot meidinčaina rotaļlietas, es cenšos atgūties no dienas iespaidiem. Nezinu, kādēļ, taču šodien autoostu/autobusu sabiedrība spēcīgi ietekmēja manu visādi citādi nesatricināmo iekšējo mieru.

Izstaigājusies pa veikaliem un nopirkusi autobusā vidē vitāli nepieciešamo pārtiku dzīvības funkciju uzturēšanai (tātad nederīgu drazu, kas dod ieguldījumu tikai uzresnēšanas un kuņģa čūlas pievilināšanas jomā), devos autoostas virzienā. Mācīšanās matemātiķu klasē man dzīvē ir lieti noderējusi – ierados tieši vienu stundu par agru. Līdzpaņemtā grāmata (Mūra „Stulbie baltie vīrieši”) šoreiz pilnvērtīgi nepildīja savas laika kavētāja funkcijas, tāpēc kā jau latvietis regularis nodevos citu pilsoņu aplūkošanai un (iekšējai) aprunāšanai. Pirmā manu skatienu piesaistīja kāda romu tautības sieviete, kura ir mans elks of the day – gari džinsu auduma svārki, īsi ādas zābaki ar kantainu purngalu un augstu papēdi, ādas jaka, baltas imitētās ādas somiņa un – pēdējais aksesuārs – sarkanā kombinezonā ģērbts mazulis, kura pārvietošanai viņa īpašu uzmanību neveltīja – bērns tika nests, pasists padusē. Imidža odziņa bija draudīgā sejas izteiksme un retajos zobos iespraustā cigarete, kuras pelni bira virsū sievietes pēctecim.

Taču nav ko pielūgt atsevišķus indivīdus, ja var pielūgt veselas populācijas. Pensionāri. Ak, jūs, vecie viltnieki. Pie ārsta jūs īdat par muskuļu sāpēm, nespējām, izkaisītajām sklerozēm, artrītiem un hemoroīdiem, taču viss tas jums aizmirstas, kad pa diviem pakāpieniem lecat iekšā autobusos, lai ieņemtu labākās vietas. Pretīgā, neaudzinātā jaunatne, kura iekļūšanu autobusā atstāj biļetes varā – kuram mazāks cipariņš, tas iet pa priekšu. Uz jums šī cipariņu tehnika laikam nedarbojas – pensionāru vidū izplatīti visai dzīvnieciski likumi. Brīžiem šķiet, ka tantes gatavas ar zobu protēzēm vējstiklā iekosties, ja vien tas garantē sēdvietu ar labāko skatu uz aizraujošo peizāžu (mežu, grāvjiem un ceļu). Šodien viena īpatne pat atteicās ielaist šoferi autobusā, domājot, ka viņš ir kārtējais `labākās vietiņas` tīkotājs.

Otra sociālā grupa, kas man šodien iekoda sirdī – tīneidžeri. Ne kuri katri, bet tie, kuri kvalitatīvas izglītošanās vietā izvēlējušies .. kvalitatīvu neizglītošanos. Zinu, ka es tagad izklausīšos aprobežota un vēl stulbāka par manis raksturoto īpatņu kopu, taču – es vairāk vai mazāk atļaujos par cilvēku spriest pēc viņa muzikālās gaumes. Jā, es esmu kastē, jā, es esmu aprobežota, bet es nespēju uztvert cilvēku par vienlīdzīgu man, ja viņš klausās drausmīgu mūziku. Autobusu sabiedrība vispār patērē tikai klubu mūziku un gaužām skumju krievu popseni, kurā tiek apdziedāts tas, kā `tu mani pameti, bet es tevi gribu atpakaļ/nespēju aizmirst/tagad raudu, guļot uz lāčādas pie kamīna`. Viņu uztverē vislabākā mūzika ir tāda, kurā ir maz vārdu un daudz basu. Daudz basu tāpēc, ka, atskaņojot dziesmu telefonā, tie izklausās pēc šņākšanas un dzirdes defektiem, kas savukārt ir vājprātā stilīgi un automātiski ļauj cilvēkam pacelties uz augšu par vairākām sociālajām stratām uzreiz. Kāpēc maz liriku? Tādēļ, ka tās pārsvarā gadījumu tikai sabojā dziesmu un padara to jēgpilnu. Protams, tādi muzikālie kumosiņi kā Sexy Bitch ir cieņā vēl šobaltdien – pie kājas visi citi valodas elementi – nosaukumā ir LAMUVĀRDS (uuun, protams, dziesmai ir BASI).

Par ko vēl es gribu paraudāt? Par smirdošiem cilvēkiem. Es saprotu, ka, pavadot dienu autobusā, reti kurš spēj smaržot pēc vijolītēm, taču dvakošana pēc urīna arī nav obligāta prasība, lai tiktu uz autobusa klāja.

Vēl arī sāp sirds par neērtajiem autobusu sēdekļiem. Es zinu, ka mūsdienās nav neviena pilnasinīga hordaiņa, kurš nesūdzētos par muguras sāpēm, taču kā lai nesūdzās, ja sēžamais ir galīgi neergonomisks?

Viss, tagad viss. Esmu pateikusi visu, kas uz sirds. Paldies par sapratni, lasīšanu un tikšanu līdz krāšņajam, neparedzamajam nobeigumam – rekur dziesma, kas man asociējas tikai un vienīgi ar Grēviņam reiz raksturīgo miera mūziku vakaros. Labunakti un klausieties šo:

Don`t waste time doing things you hate.

Kārtējā piektdienas vakarā, kad milzīgas jauniešu masas atpūšas no skolas/augstskolas dzīves, aizlejot sev sejas, es sēžu kojās zem dabīgās aitu vilnas segas (likās stilīgi to piebilst) un domāju, ka izpratne par atpūtu laikam ir visai atšķirīga. Es jau kādu laiku neatpūšos alkohola apskāvienos, jo nākamais rīts reti kad ir iepriekšējā vakara vērts – mans morning after parasti izpaužas organisma attīrīšanās un piespiedu diētas formā (lasīt: slikta dūša un maigošanās ap atejas podu visas dienas garumā). Un ticiet man, atpūtinoši tas noteikti nav. Bet varbūt tās ir tikai manas iedomas, un patiesībā es te tikai mēģinu skaisti attaisnot savu nestilīgumu un nehipsterīgumu, taču laikam esmu sasniegusi to vecumu/briedumu/skumjumu, kad alkoholu uztveru kā mazās-devās-ir-ok, lielās-devās-auč.

Jā, kopš pēdējā ieraksta es esmu kļuvusi mazliet citādāka. Kaut gan .. nezinu, vai tas var notikt tik īsā laika periodā. Pa lielam ņemot, nekas tā diži nav izmainījies (ārēji jau nu tiešām ne), vienkārši beidzot esmu atradusi to viendabīgumu sevī, kas man ļauj uz dažām lietām skatīties konkrēti. Ja pirms kāda laika man šķita, ka piebāzti, pēc sviedriem smirdoši klubi ar drausmīgu mūziku un šmigu ir tas, kas man laiku pa laikam ir vajadzīgs, tad tagad es saprotu, ka tas patiesībā ir pilnīgi lieki un cilvēku izsmeļoši. Atgriežoties mājās, es nejūtos bagātāka vai piepildītāka – es jūtos pohaina, izsmelta, nabagāka, apgrābstīta un nogurusi.

Beidzot esmu radusi arī nepieciešamību sevi pilnveidot – ja blakus ir tik gudrs un erudīts vīrietis, negribas visu laiku justies kā pilnīgam zābakam. Un nē, tas noteikti nav pamatiemesls, kāpēc es cenšos sevi piepildīt (skan divdomīgi), tas drīzāk ir papildu stimuls. Izvēlos normālu lasāmvielu ... nē, paga, es VISPĀR izvēlos lasāmvielu, tobiš, esmu sākusi lasīt. Un lasīt labas, izglītojošas grāmatas, nevis romānus un citu drazu.

Kas vēl? Man ir pāris varianti, ko studēt tālāk. Man ir plāni, kur studēt tālāk. Es gribu šo to iemācīties, lai sasniegtu mērķus. Es spēju vizualizēt savu nākotni. Sapratu, ka manas žurnālistikas studijas nebūs bijušas veltīgas. Zinu, ko gribu sasniegt. Zinu, kā gribu dzīvot. Un zinu arī, ka manas pārmaiņas nav daudz, bet tas tomēr ir solis pretī sevis izzināšanai.
Tā kaut kā.

Labi, pietiks reiz lielīties, tagad es gribu pasūdzēties.

Pirmkārt, šodien, nopērkot laikrakstu, kurā šad un tad mēdzu publicēt savus izcilos rakstus, smagi aplauzos, ieraugot, kā izrediģēts mans pēdējais garadarbs. Idritvai micīt – viss, kas man likās „odziņa” un „manu rakstības stilu raksturojoši” ir ticis rediģēts par „esmu trešās klases skolniece ar domas noformulēšanas problēmām”. Jei bogu, gribas to rakstu izplēst no avīzes un sadedzināt sārtā kopā ar vidusskolas fizikas pierakstiem. Tāāāds škrobis, nevarat iedomāties. Vot.

Otrkārt, man nav naudas. Brīžos, kad knapinos un izmantoju Maximas naudiņu, lai norēķinātos par lētāko maizi un nocenotu desu vai roltonu (manuprāt, ir ļoti maz pazemojošāku lietu par to), gribas raudāt. Protams, es visu tagad sievišķīgi pārspīlēju un ēst man ir ko, bet gribas jau mazliet pačīkstēt saviem virtuālajiem draudziņiem uz pleca.
Pirms pāris gadiem, kad aktīvi publicējos iekš draugiem.lv (no kuriem, starp citu, šodien izdzēsos, HAHĀ (mamma drīz to sapratīs un satraukta man zvanīs)), mani sasniedza vilinošs piedāvājums – man piedāvājam maksāt latu par katru rakstu, ko nopublicēju. Es, protams, kā jau piesardzīga lauku meitene, samīzos brīdī, kad vajadzēja svešam cilvēkam dot savu personas kodu, un viss darījums beigu galā izpalika. Tagad gan es laikam piekristu kam līdzīgam. 2 ls par katru bloga ierakstu. Anyone? /es nezinu, vai jokoju/

Lūk, tā. Baigi garš ieraksts sanāca, bet laikam jau bija sakrājies. Un nevar jau par visu Mārtiņam sūdzēties, citādi mūsu telefonsarunas kļūs vājprātīgas.

Ā, starp citu, kas ir AdSense un kā es viņu varu dabūt savam blogam? Un vispār – man to vajag?

It`s the end of rock`n`roll.

Patiesībā es biju domājusi visu to blogošanas fīču mest pie malas, taču šovakar, kad garlaicības mākta atvēru savu blogu un pirmo reizi dzīvē pačekoju detalizēto (tā to sauc?) statistiku un ieraudzīju, ka, par spīti tam, ka jauna posta (lasīt ar patskani, nevis divskani) nav bijis mūžību, kāds vienalga to visu lasa, sapratu, ka varbūt tomēr jādod sev vēl viena iespēja (šis teikums ir no sērijas `kurš gan sunim asti cels, ja ne pats).

Pirmā lieta, ko es vēlos teikt (lasīt: par ko pačīkstēt)– tas laikam bija aizvakar, kad es (kā jau katru mēnesi) rakstīju gabaliņu jauniešu lapai un sapratu, ka .. nē, tas nav man. Nevis jauniešu lapa, nevis aizvakardiena, bet rakstīšana. Ievads klišejisks, iztirzājumā saliets pilnīgs mēsls un beigas stulbi pozitīvas, a.k.a neatbilstošas. Patiesībā jau vasarā sapratu, ka žurnālistika pilnīgi noteikti nespēj atainot manas ģenialitātes kalngalus, taču tā kā esmu spītīga un stulba (un es pat nezinu, kurš no abiem vairāk), zinu, ka augstskolu pabeigšu šā kā tā. Nezinu, kur man bija galva, kad izdomāju, ka es, kautrīgā, neizglītotā, nekreatīvā lauku meitene, varētu kļūt par žurnālisti. Nu murgs kaut kāds. Galīgi sajājusies. Būtu labāk uz grāmatvežiem gājusi. TV es nederu (mana seja nav gluži tas, ko latvji gribētu redzēt sava tv ekrānā, lai Dievs nogrābstās), radio arī man būtu pilnīgs feils (balss nav .. maigi sakot, ausij tīkama) un par avīzēm jau mēs noskaidrojām. Rakstīt apollo sieviešu sadaļai rakstus par orgasmiem un erogēnajām zonām? Nē, tas noteikti nav man.
Un nē, man nevajag uzmundrinājumus un komentārus no manu dienasgrāmatu lasītājiem, ka `Tu taču raksti labi` etc. Blogs un drukātā prese nav gluži viens un tas pats.

Otrā lieta. Es visu dienu pavadu gultā. Ok, ne visu dienu, lekcijas es tomēr pamanos apmeklēt un iespēju nopirkt lupatas vai grāmatas arī nelaižu gar degunu, taču, jā, lielos vilcienos es dienas gaišo daļu esmu ierakusies segās un spilvenos. Dienas kulminācija man ir ēst gatavošana (ēdienkartē, protams, vērojamas milzu variācijas – cepti kartupeļi līdz cepti pelmeņi), kad man ir iemesls izlīst no siltās pasedzes un mazliet izkustēties.
Lielāka problēma par šo laikam ir tā, ka es gultā esmu viena (tas gan drīzi, drīzi tiks labots, bet ideja). Sev par mierinājumu, resnāka es neesmu kļuvusi (gluži pretēji), taču, no malas skatoties (un nevajag pat malu, lai to redzētu) – es esmu nožēlojama. Jauna, glauna sieviete, bet tāda bulka. Tiesa gan, neko vairāk par paīdēšanu par šo savu problēmu, darīt es acīmredzot nevaru, taču iespējams, ka šis jau ir pirmais solis (vēl iespējamāk ir tas, ka es sevi tagad mierinu).


Kas vēl? Hmm. Ā, man ir burvīgākais vīrietis, kādu es varētu vēlēties, taču to jūs jau tāpat zināt. Vidēji 4 stundas dienā mēs pavadām, runājot pa telefonu, taču domājams, ka radiācijas izraisītā matu izkrišana ap ausīm mums abiem izskatīsies visai stilīgi un alternatīvi (vienmēr paticis šis kretīniskais vārds). Saistībā ar manu burvīgo vīrietīti man šorīt bija lieliskas ziņas, taču nedrīkst jau te tā izbļaustīties, noskaudīsiet. Jā. Čau, Mārtiņ!

Tas arī šoreiz laikam viss. Reportāža no Valmieras evijas izpildījumā ir paveikta. Un jā, es joprojām tikai čīkstu un īdu. Toties klausos pārsteidzoši jauku mūziku, rekur jums arī gabaliņš (ar šo dziesmu es vienurīt pilnīgi noteikti izbesīju vismaz 4 cilvēkus):

Shoulders, toes and knees. I`m 36 degrees.

Kaut arī ir pagājis labs laiciņš kopš visa milzu jandāliņa, man tomēr sirdi joprojām nospiež kapusvētki. Katru gadu tie dāvā man morālu traumu, taču šogad, iespējams, mana nopietnā vecuma dēļ, trauma ir īpaši ražena.

Svētku ideja, protams, ir skaista – visi nu sabrauksim uz kapsētu un pieminēsim aizsaulē nokļuvušos. Vēlāk šādi harmoniski un ticības pārņemti sēdīsimies pie mielasta galda, lai klusumā pārdomātu dzīvības un nāves smalko, gandrīz netveramo robežu.

Taču, manuprāt, kapusvētki jau pēc definīcijas ir visu izsalkušo un liekulīgo miesu saplūšana kādās konkrētās koordinātēs, respektīvi, mūžību neredzēto radu atbraukšana uz kapusvētku norises vietu. Nezinu, kā ir citur, taču man personīgi kapusvētki nozīmē:
- ilgas stundas smilšainajā kalniņā, lai tikai līdz pēdējam izlaizītu kapu kopiņu puķudobes un liktu tām izskatīties pēc iespējas nedabīgākām (nevis tāpēc, ka gribas, bet tāpēc, ka `ko gan citi padomās`);
- dārzeņu griešanu salātiem, olu kulšanu tortei, karbonādes cepšanu – vienvārdsakot, dzīvi virtuvē pāris dienu garumā un uz pieres iegravētu titulu `ķēkša`;
- liekulīgus smaidus un jau iepriekš sagatavotas atbildes uz jautājumiem (Paldies, man klājas labi. Jā, augstskola man ļoti jauka. Mhm, esmu budžetā. Nē, nē, negribu vēl precēties.)

Tā nu tu jau iepriekš morāli sagatavojies dodies uz kapiem un .. jā, lietas nemainās. Kā jau katru gadu, arī šogad šis pasākums ir tikai naudas tērēšanas stimulators – pļaviņā, netālu no apbedījumiem un pieminekļiem, pārdod visu, sākot ar vilnas zeķēm un žāvētu gaļu, beidzot ar sudraba gredzeniem un alu. Ļaudis priecājas, skaļi smejas un līksmo. Ja kāds saka, ka atnācis aizlūgt par saviem tuvajiem, es gandrīz droši varu apgalvot, ka tās ir tīrākās muļķības – patiesībā viņš ir atnācis parādīt savas jaunās, vasarā nopirktās lupatas, aprunāt citus, paskatīties, kura ir stāvoklī un kura kļuvusi resna, glaimot sev un teikt, ka visi ir ļoti novecojuši.

Agrāk, kad maniem brālēniem nebija meiteņu, viņi nāca uz kapiem copēt zaķus. Un galu galā - kāpēc ne? Viņas, kas tikai cenšas izskatīties neieinteresētas notiekošajā, patiesībā 5 stundas iepriekš ir sākušas taisīt savas vakara frizūras (tas laikam ir labais tonis – nākt uz kapiem ar torņiem un plastmasas tauriņiem matos) un jau pāris nedēļas pirms tam ir nopirkušas jaunas, piedauzīgas kleitas, kurām pieskaņotas kurpes ar 12cm augstiem papēžiem, kas, ejot pa kapiem, visu laiku grimst smiltīs. Bet tas nekas – galvenais taču ir .. pieminēt mirušos, vai ne?

Šīgada kapusvētku kulminācija – kāda mūžsena radiniece, nespēdama noticēt, ka mammai viņas vecumā var piedzimt bērns (laikam saskatījusies reklāmas par menopauzi), tā arī aizgāja, domādama, ka bērns ir mans. Es laikam izskatos pēc dzemdējušas sievietes, kurai šobrīd notiek laktācija. Forši.

Tie, kuri nekad nav bijuši kapusvētkos, pilnīgi noteikti ir zaudējuši milzīgu daļu dzīves. Domāju, ka katram sevi cienošam latvietim kapu kulta aktivēšana nāk tikai par labu.

Tā kā katru ierakstu man patīk pabeigt ar video, rekur būs viens. Brīdinu – dziesma lipīga.

This is it, I`m running out of space. Here`s my address and number just in case.

Daudz buču un lauku gaisa, milzīgas ēdienreizes un vēl milzīgāks miegs, kā arī vecmammas nebeidzamie stāsti – apmēram tā īsumā varētu raksturot manu un Mārtiņa ciemošanos pie omes. Taču kas gan es par topošo žurnālistu (vieta smiekliem), ja kaut ko raksturošu īsumā.

Dzīvojot Varakļānos jau no maija beigām, abi bijām izstaigājuši visas iespējamās un neiespējamās vietas – mazpilsēta ar saviem pāris pastaigu maršrutiem bija apnikusi līdz mielēm. Protams, tas nebija vienīgais un galvenais mūsu ekspotīcijas iemesls – ome laukos visas savas zemnieces karjeras garumā (kas tagad ir sasniegusi tieši 20 gadu atzīmi) ir cīnījusies ar garlaicību, līdz ar to viņa tikai priecājas par ciemiņiem. Pēdējo reizi, kad pēc saunas visi ģimeniski sēdējām ārā pie ugunskura, viņa ieminējās, ka es reiz varētu paņemt pie rokas (un ne tikai) savu vīrieti un atčāpot ciemos. Runāts – darīts.

Svētdien, 18. jūlijā (datums, protams, ir ļoti svarīga detaļa), abi, izmantojot tautā plaši pielietoto transportlīdzekli 2K, devāmies ceļā. Laiks karsts, ceļš putekļains, turzā līdzi šķidrs ciemakukulis, un vēl tam visam pa virsu bezgaiss.

Tā sākās 3 dienu izbrauciens pa omes atmiņām un virtuvi. Es omi pazīstu jau tieši ... mmm ... 19 gadus un zinu, ka runā viņa vairāk kā radio aparāts un gatavo ēst kā armijai (tikai krietni garšīgāk), taču Mārtiņam tas viss bija jaunums, es pat teiktu – morāls trieciens. Ierasto kluso un `plāno` brokastu vietā mēs saņēmām nebeidzamu pļurkstēšanu par kaimiņienēm, bērnību, radiem, draugiem, dzīvniekiem uttutjp. un vairāku ēdienreižu lieluma pārtikas gūzmu (nav jau brīnums, ka no omes puses mums nav neviena tieva radinieka, visu svars grozās tā ap 100kg (īsts latvietis sākas no centnera, kā saka mans tēvs)). Viņas vīrieši (opis un krusttēvs) jau ir pieraduši pie kārtīgām vakariņām, taču manam vīrietim tas viss izrādījās mazliet par daudz – pēc 3 dienu uzbarošanās kūres viņa smukā vēderprese mazliet atgādināja manu riepu.

Patiesībā ome ir gana interesants cilvēks. Vienmēr pozitīva, savam vecumam pārsteidzoši atvērta uzskatos (sarunas par seksu un perversi joki šajā mājā pilnīgi noteikti nav tabu), sirsnīga un labestību izstarojoša, sabiedriska, skaļa un runātīga. Viņa man ir mācījusi gan lietot alkoholu, gan izsargāties, gan arī daudz ko citu. Ome nesmaržo pēc padomjlaikiem, naftalīna vai govs dibena, viņa smaržo pēc bučām un apskāvieniem. Pēc mīļuma un laukiem.

Taču, lai cik ļoti arī man negribētos turpināt omes apjūsmošanas maratonu, šajā rakstā noteikti jāpiemin arī viņas kaimiņiene – epohālā Zina. Lai arī jau sasniegusi 60 gadu robežu, viņai vēl mietu dir*ā var nolauzt (ar šo teicienu mana māte apzīmē cilvēka spēcīgumu un dzīvelīgumu). Skaļa, sevi neierobežojoša un brīva. Kādam varētu likties ļoti prasta un neaudzināta, taču mums viņa vienkārši izraisīja neviltotus smieklus. Sieviete – leģenda, kā teica Mārtiņš. Tas nekas, ka mēs sēžam un pusdienojam, tas nekas, ka esam aizsākuši savas sarunas – viņa atnāk, apsēžas pie galda un .. atver muti. Šo neapturamo lamuvārdu gūzmu neviens vīrietis nevar pārspēt. Īsa, izkaltusi, sirmiem, vienmēr netīriem matiem un biezām, noslīdējušām brillēm – šī mazā un ārēji visai nevainīgā būtne sagrauj visas mūsu cerības par skaistu pensijas laiku, parādot, ka vecumdienas nekad tā īsti nepienāk. Tiešām šķiet, ka viņa sevī iemieso jaunības maksimālisma esenci. Zina sevi neierobežo vecuma rāmjos – ja vēlas, uzvelk minisvārkus ar zelta krāsas zeķēm. Ja vēlas, uz kapiem pie vīra aizbrauc pārdrošā, spilgti sarkanā kleitā. Skaudiet, sievietes, skaudiet viņu par uzdrīkstēšanos.

Tā nu mēs laukos vadījām dienas – starp suņiem, kaķiem un kolorītiem cilvēkiem. Plānoto divu dienu ciemošanās izvērtās trīs dienas garās brīvdienās, kuras, iespējams, būtu bijušas vēl garākas, ja vien .. nu jā, nav svarīgi. Sabučoti, pavadīti, uzresnējuši un ar pavasara medus burciņām maisiņā gājām mājās.

Un te mani klusie, saulainie vasaras rīti, šīs skaistās balss pavadīti.

The way your smile lights up the room.

Nezinu, par ko Dievs mūs tā mīl, taču šī ir tieši otrā siltā diena pēdējo nedēļu laikā. It kā Latgale jau tā pietiekami neciestu dažādos veidos (augstais bezdarba līmenis, alkoholisms, Borowa MC...), mums ir vēl arī lietus, pārmitras miglas, zibens, pērkons un vējš. Taču beidzot, beidzot šo visu drazu un nelaimes ir nomainījusi saule un karstums. Beidzot, beidzot es varu naktīs iet ārā bez mētelīša (tas, starp citu, karājas (lasīt: smird pēc alus) skapī). Beidzot, beidzot es varu reāli pielietot vasaras drēbes. Beidzot, beidzot ir labvēlīgs laiks graudaugu augšanai (esmu zemnieka meita, man tas bija jāpiemin). Un jā, kā izskatās, šis ir arī piemērots laiks jauna ieraksta radīšanai iekš sava bloga. Ravēju dārzu un galvā miljons ideju, ko te iekakāt.

Runājot par Johannisfestu un līgošanos, man bija riktīgi forši Jāņi. Briedis mani ... mūs ielūdza pie Anitas (viņš ir namatēvs ne tikai savās mājās). Tā nu mēs abi ar Mārtiņu, kā jau īsti līgotāji, mājās (es) vai pa ceļam (viņš) iesildījāmies svinēšanai, un mērojām apmēram 3(?) km tālo ceļu līdz Anitvillai, kur mūs sagaidīja pazīstami un ne tik pazīstami cilvēki. Gaļa, alus, salīgojušies cilvēki, ugunskurs, improvizācijas teātris un citas tradicionālas lietas mums apkārt virmoja visas nakts garumā. Jāsaka, ka vakara nagla pilnīgi noteikti bija Salvis, kurš dzīvi svinēja jau kādu trešo dienu, un uz pasākumu ieradās, knapi turoties kājās. Kā jau ierasts, piedzērušies cilvēki jāapsmej, jāfotografē un jāfilmē, lai nākamajā dienā varētu pajautāt: `Tu kaut ko atceries no vakardienas?`. Sveiciens Salvim.
Un jā, es pirmo reizi dzīvē gulēju sienā (kauns un negods tādai latgaļu buobai kā man). Jāsaka, ka šķūnī pilnīgi noteikti var forši izgulēties ... ja guli viens. Divatā viss beidzas ar nenormālu aizpampumu rītā un siena vilkšanu ārā no dibena vēl divas dienas. Bet nē, tas nenozīmē to, ka nebija forši.
Starp citu, tavariši, druzja, gaidu bildes. Gaidu un negaidu reizē.

Laikam kļūstu veca. Šogad biju divpadsmitās klases izlaidumā un sapratu, ka .. fuck, tas bija tik foršs pasākums (mums, ne viņiem). Tam par godu rekur izlaidumbilde. Asaras un sentimentu pietaupīsim citai reizei.


Tagad, kad ierunājos par izlaišanos, atcerējos to, kā Liesmai drukāju rakstu par to, ko darīt pēc vidusskolas pabeigšanas (kur, kā, kāpēc studēt). Jā, Liesma .. mana prakse tur ir beigusies, prakses atskaites sen nodotas, un viss ir kruti. Rakstīšu viņiem arī vasarā. `Mēs priecāsimies, ja Tu uzrakstīsi arī vairāk kā vienu rakstu mēnesī - mums savs labums, un Tu sev saldējumam nopelnīsi`.

Labi, atgriežos dārzā. Superīgi dzīvot apkaimē, kur kaimiņi ir vieni vienīgi dzērāji. Oh, wait .. that`s just called living in Latgale. Lai nu kā, viņi visi sasēžas pagalmā un lūr, kā es peldkostīmā mokos un lokos pa vagām, ik pa brīdim izsakot piezīmes vai uzsvilpjot. Ideāli, jūtos iekārota, mana mērķauditorija mani beidzot ir pamanījusi. Bet nekas, šodien vismaz nav nevienas ziņkārīgas tantes kaimiņdārzā, kurai patīk apjautāties `kā mums ģimenē iet`, jo viņa, ejot gar mūsu māju, `dzirdējusi strīdus`. Mēģinājums iegalvot, ka tā ir tikai normāla mana un tēva komunikācija (ironizēšana, izsmiešana un skaļa lamāšanās vienam uz otru) nelīdz, tāpēc es stāstu, ka mums iet ļoti smagi, nevaru mājās izturēt, tāpēc nododos ravēšanai, lai aizmirstu par ģimenes nedienām. Lai runā.

Šo lūgums atskaņot skaļi.

Mommy, I want a baby sister. Or not.

Šis ieraksts laikam būs mazliet sentimentāls, gaidpilns un gejīgs, bet tāds man šodien stils.

Mamma nu jau ceturto dienu ir Madonas slimnīcas Dzemdību nodaļas omulīgajās telpās. Jā, tieši pirms četrām dienām viņa mani pamodināja pusseptiņos no rīta, lai viltīgu smaidu sejā man pateiktu: `Zini, es visu nakti negulēju, man liekas, ka šodien ir tā diena`. Pēc smalkiem matemātiskiem aprēķiniem varam secināt, ka TĀ diena ilgst jau četras dienas, taču joprojām nekas nav noticis (ar `nekas nav noticis` es domāju `man joprojām nav piedzimusi māsa` un `mamma joprojām tikai ēd un guļ`) (interesanti, ka es interneta vidē par to tik daudz runāju, taču, kad uz ielas man pajautā, kas mammai piedzims, es, šķībi smīnot, atbildu, ka neteikšu, un saķiķinos, izjūtot nenormāli milzīgu varu).

Mēs, mājinieki, jau esam pieraduši pie tā, ka nu viss jādara mums, ne mammai (man jāmazgā trauki un tētim pašam jāklāj gulta, piemēram). Arī fakts, ka piektais mūsu ģimenes loceklis vēl nevēlas saskarties ar ārpasauli, odiem un smakojošām omēm, kas bāzīs galvas bērnu ratiņos un uķināsies, ir ierasts – to visu mēs uztveram mierīgi un vēsi.
(Viņa jau tagad izrāda neatkarības iezīmes. ATTITUDE, mazā.)

Žēl, ka mēs vienīgie tādi – ejot pa ielu, man piesienas pazīstami un nepazīstami (wtf) cilvēki un jautā: `Ar ko Tevi var apsveikt?`. `Mani?`, es atbildu, `Tā kā man nekas nav piedzimis un tuvāko gadu laikā nepiedzims, tad varbūt vienīgi ar kursadarbu un BEING AWESOME`. Tad notiek izprašņāšana – kas, kā, kādā veidā, kur, kam, ar ko, pie kā, kāpēc vēl nav piedzimis utt. (it kā es zinātu atbildes uz šādiem eksistenciālajiem jautājumiem). Varētu domāt, ka mamma ar viena bērna izspiešanu uztaisa Varakļānos pēdējās desmitgades iespaidīgāko demogrāfisko sprādzienu, kā dēļ visi ir tik sajūsmināti un priecīgi satraukti. Vispār man nepatīk, ka man uzdod jautājumus par cilvēku, kuru es pat vēl neesmu redzējusi (ja nu vienīgi sonogrāfijas bildēs, taču TAS TUR neizskatījās pēc mazuļa – drīzāk pēc nepievilcīga ķīseļa). Taču, no otras puses – ir jauki, ka cilvēki izrāda interesi un priecājas kopā ar mums (vai arī vienkārši ievāc ziņas, lai pabaumotu un apmierinātu ziņkāri).

Tagad, sēžot un smaidot savu tizlo smaidu, atceros, kā es uzzināju par mūsu ģimenes apgreidu. Vecāki brauca uz Rīgu, un es pieteicos braukt līdzi. Viņi gan par to nebija sajūsmā, taču piekrita. Kad mašīna apstājās pie Dzemdību centra (vai kaut kā tāda), man nebija ne mazākās aizdomas, kas pie vainas. Mazums – māte grib satikt kādu draudzeni, ieiet centra tualetē – who the fuck knows, ko viena sieviete var iegribēt. Taču, kad pajautāju, kas pie velna notiek, un pretī saņēmu divus piesarkušus, samulsušus, izteikti tizlus ģīmjus, sapratu, kas par lietu. Reakcija – neticība/dusmas.
- Neticība – pirmkārt, fuj, viņiem ir sekss, un, otrkārt, MĀT, tu esi VECA, kam Tev bērns (38 gadi jau ir nopietns vecums, kamōn)?!
- Dusmas – (citēju sevi) `Jūs pat ar mani netiekat galā, kam jums vēl viens bērns?`. (Atceros, ka pat draudēju, ka es palikšu stāvoklī, ko māte, protams, kā jau visas `normālas` mātes, uzņēma ar sajūsmu, jo tas būšot `kā filmās`.)

Nu tā. Tagad esmu ar šo domu apradusi (nezinu, vai tāds vārds eksistē, bet vienalga). Tas jau nekas, ka tad, kad māsai būs 18, man būs 37, ūsas, pieci kaķi, un es pa gabalu smirdēšu pēc vecmeitas, viņa no manis kaunēsies, ejot pa ielu ar draugiem, mani nesveicinās un sauks par fosiliju. Nekas. Pie visa pierod.

Loģiski spriežot, šis bērns izaugs ģeniāls. Ģimenes pirmdzimtais (a.k.a ES) izrāda tik daudz ģenialitātes pazīmju (piemēram, izteiktu nespēju noformulēt teikumu, absolūtu matemātisko spēju trūkumu un akūtu nespēju pielietot loģisko domāšanu). Otrais bērns ģimenē (a.k.a `pamēģināsim vēl vienu`, a.k.a mana māsa Liene) uzskata, ka ir māksliniece - zīmē, taisa rotiņas (šis vienkārši mani nogalina) un ģērbjas .. visnotaļ savdabīgi. Varbūt ar trešo bērnu vecākiem veiksies labāk, tomēr šo gadu laikā vismaz kaut kādas audzināšanas prasmes ir iegūtas. Es ceru. Un, galu galā, arī es varēšu ieguldīt savu artavu māsas vārdu krājuma paplašināšanā un attieksmes veidošanā.

Tā kaut kā. Esmu izstāstījuse jums savu sāpi. Smukam nobeigumam rekur mana labā garastāvokļa (kas gan šobrīd nav pārāk labs) iemesls:

You know how I feel.

Nezinu, kā lai tā dzejīgi-gejīgi iesāk šo bloga ierakstu, tāpēc ķeršos uzreiz vērsim pie ragiem (arī ragiem) – šodien biju Maltā. Ne Maltā – valstī, bet Maltā – pilsētā. Iemesls pavisam akadēmisks un atbilstošs pieauguša cilvēka (manis) dzīves vērtībām – izdomāju, ka negribu sava gada projekta anketēšanu veikt Valmierā, tāpēc ar Ievu (to, kura lieliska sieviete) sarunāju, ka šo nopietno uzdevumu veikšu Maltas 1. vidusskolā (pazīstama arī kā Ievas bijusī skola).

Rīts sākās pa skaisto – cēlos pirms septiņiem. Absolūts īgnums un riebums pret dzīvi. Vienīgais mierinājums – arī mamma pamodās kopā ar mani, jo viņai piezvanīja ome, lai mūsu ģimeni informētu par sava ganāmpulka izvešanu ganos. Nejautājiet, ko tas nozīmē, es nezinu. Acīmredzot viņai šķiet, ka kaut kādas dumjas govis varētu mūs interesēt. Vai arī, protams, omei gluži vienkārši beidzot smagi iet ciet.

Tikusi Rēzeknē un jauki sagaidīta, kopā ar Ievu devos uz Maltu. Katram iesaku gūt šādu dzīves pieredzi – nekad dzīvē nebiju redzējusi tik daudz episku cilvēku vienuviet. Episkuma krustugunis, episkuma karstais punkts, episkuma kulminācija. Sieviete, kurai seja bija kā sista ar pannu (plakana un debila), vīrietis ar kantainu bārdu, kurš visu laiku svīda un slaucījās kabatlakatiņā, kaut arī autobusā bija vēsi, un vēl daži cilvēki, kuri vienkārši pamatīgi un neatlaidīgi smirdēja. Autobusu personas vienmēr ir mani kaut kādā ziņā fascinējušas. Cilvēki tomēr ir skaisti.

Ieradāmies skolā. Kārtējo reizi pārliecinājos, ka mani vecāki ne sūda nesaprot no dzīves. Viņu centieni man ieskaidrot, ka Maltas skola ir šķūnis ar 2 skolotājiem un 7 ar pusi retardētiem bērniem tika apgāzts caurejas ātrumā – skola smuka, skolēni gandrīz atbilst normāluma skalai (gribēju rakstīt `normālsadalījumam`), un vispār tur ir jauki. Tā, lūk. Baigi noreklamēju, ceru, ka kāds man par to samaksās.

Dienas kulminācija (vismaz tā, kuru man nav kauns aprakstīt te) – es beidzot sapratu, kur slēpjas mana seksualitāte, slepenais vīriešu pievilināšanas rīks tika atklāts (jā, mužiki, es jūs atkodu kā riekstiņus). Sākumā jāaiziet uz Saules veikalu, jānopērk ķīmisks jogurts un belašs, un tad viss šis jānotiesā, ar līku muguru un sarkanu degunu sēžot autobusa pieturā. Es jūtos erotiska, vīrieši jūtas bezspēcīgi. Simple as fuck.

Protams, nekas nevar būt tik skaisti, kā izklausās – drīz sākās pamatīgs lietus, man sabojājās mati, samirka kājas un mugura un vēl beigu beigās pūta nenormāls vējš (kā jau normālai Latgales autobusu pieturai, arī šai bija izsisti visi stikli, un kāds pat bija centies dedzināt metāla karkasu). Jutos lieliski – no rīta pie sevis biju nodomājusi, ka šitik saulainā dienā būtu idiotiski vazāties apkārt ar mēteli. Jā, evij, stāvēdama pieturā un drebēdama kā uzbudināts pensionārs, Tu noteikti izskatījies nemuļķīgi, gudra meitene. Nosalusi, noburzīta, dubļaina un ar belašu. Tagad noteikti visi vīriešu kārtas bloga lasītāji sajūt savu ieroci piebriestam.

Atgriežoties Rēzeknes skaistajās ārēs, iekaroju Klondaiku. Divas reizes. Vienreiz ar Ievu un otrreiz ar .. kādu citu.:)

Nu tā kaut kā. Arī nobeigumus izdomāt man nesanāk. Koelju citēt negribas, tādēļ aprobežošos ar šo, kas man pēdējās dienās skan galvā (kaut kur pa vidu dažādām balsīm un citai drazai):

I`m Jim Morrison, I`m dead.

*rakstīts vakar, kā jau iespējams noprast*

Cik neaptverami skaisti – es atkal sēžu mītiem apvītajā Gulbenes autoostā un gaidu, kad šoferis (un citas augstāk stāvošas personas) reiz izlems, ka pusstundas pauze teiksmainajā Gulcē absolūti nav nepieciešama. Tā kā šis lēmums tiks pieņemts apmēram tajā laikā, kad man jau būs izžuvušas olnīcas un nokārušās (skumjas) krūtis, man atliek vien žēloties savā burvīgajā blogā un naktīs klusi raudāt spilvenā. Liktenis ir kuce (jā, sieviešu dzimtē – vīrietis vienkārši fiziski nespēj TIK ĻOTI sačakarēt lietas).

Kārtējo reizi brauciens Rēzekne – Valmiera izpelnās manas simpātijas. Autobusā ir karsti kā zebras dibenā, taču kā šīs problēmas efektīvākais risinājums ir pieņemts lūku atvēršana, kas savukārt izraisa nenormālu skaņu, spiež uz ausīm un padara mani kurlu. It kā ar to nepietiktu – zona ir absolūta nulle, es nevienu nevaru sazvanīt un otrādi (šobrīd es tiešām varētu spiest pie krūtīm teju visu lielisko Bites darbinieku kolektīvu un pateicībā dāvināt viņiem zefīrus šokolādē un maximas siļķi kažokā) (ok, tikko sanāca mazliet mazāk kā 2 stundas gara telefonsaruna, taču biti es vienalga nīstu).

Lieliski, vienkārši lieliski. Pietrūkst tikai resnas, svīstošas tantes, kura ar savu kailo, miklo miesu spiestos man klāt, ēstu smilšukūkas, no kurām drupačas birtu viņas sviedrainajā dekoltē, un smagi elpotu ap pavērtu muti, no kuras tecētu siekala. Vai arī smirdīga dzērāja, kurš dzertu divlitru alu un ik pa brīdim atvemtu sev mutē. Vai arī kāda piena reindžera, kurš skaļi klausītos Katy Perry savā telefonā un censtos dziedāt tai līdzi. Jā, tā visa man pietrūkst apmēram tikpat ļoti kā zaļas, neapturamas caurejas un kāzu. Interesanti, ka šos divus faktorus es pielīdzinu vienu otram, hmm.

Visiem zināms, ka šodien ir mana dzimšanas diena (19. maijā 19 gadi – vai nav zīmīgi un savā ziņā erotiski?), taču svīšana autobusā kopā ar resniem cilvēkiem noteikti nebija mans sapņu scenārijs. Patiesībā man vispār nebija scenārija, un arī svinēšana nebija manos plānos. Šī dzimšanas diena savā ziņā pat nebija gaidīta, jo nu man nākas aptvert, ka esmu 19 gadus veca, neprecējusies, dzīves nomākta vecmeita, kurai savulaik tika piedēvēts milzu potenciāls, taču gadu gaitā (līdz ar celulīta un vārnu kājiņu parādīšanos) tas ir zudis. Skumja tā dzīve, skumja. Nomiršu viena, pamesta un negribēta. Kaut kas steidzami jādara lietas labā. Jānopērk piepūšamais vīrietis.

Un, starp citu, es šodien jūtos īpaša kā ar dauna sindromu slims bērns – visi man zvana, sūta sms, uzbrūk tviterā un draugos un vēl ieskaita naudu kontā. Kas gan cits mazam, kompleksainam un atpalikušam bērnam kā man nepieciešams, ja ne kaudze uzmanības, kas kaut uz brīdi liek sajusties mazliet vērtīgākam kā kartupeļu maiss? *šobrīd pa Latvijas Radio 2 skan Musiqq jaunā dziesma, argh, gūstu baudu* Ko es ar šo visu gribēju teikt? Laikam jau paldies visiem. No rīta vispār biju emocionāli nestabila, smējos pie Jāņa apsveikuma, gandrīz apraudājos pie Ievas sveicinājiena. Ir gejīgi, atzīstu, bet vienreiz gadā to var atļauties pat tāds vecis kā es.

Nu tā kaut kā. Miega bads, kas izriet no agrās celšanās komplektā ar garām nakts pastaigām, nogalina gan mani, gan manu iedvesmu. Vainoju visās dzīves nelaimēs @Avotins. Tu esi ļaunuma sakne, un es zinu, ka Tu šo lasi.

Pē.Es. Pa LR2 skanošais raidījums `Tirgus` mani nobeigs – cilvēki pārdot dzelzs trubu pa 500 latiem (jo kuram gan nevajag dzelzs trubu), palīdz sagatavot dokumentus maksātnespējas procesa pasludināšanai (jo neviens no mums pats netiek galā ar saviem dokumentiem) un vispār vēlas pelnīt naudu ar absolūti debilām lietām. Lieliski, apsveicu jūs ar dzīvošanu debešķīgā vidē.

Universally speaking.

Vakar atpūtos kā īsta latgaļu meitene –ar šņabi un marinētiem gurķiem (labi, gurķu nebija, es sameloju). Vakars tika iegriezts tā pamatīgi. Šodien galva kā ar vati piebāzta, sāp, pulsē un neuzvedas kārtīgi. Ziņas no ārpasaules līdz smadzenēm aiziet palēnināti (vismaz ar 3 sekunžu nokavēšanos), izdomas nav un vēlēšanās pieķerties akadēmiskajiem priekiem ir tikpat liela, kā vēlēšanās skatīties uz Zatlera frizūru (lai būtu stilīgāka, šeit varēju izmantot Markus Rivas motīvu, taču diemžēl nesaņēmos).

Vispār šobrīd jūtos kā septītajā klasē, kad katra dzeršanas reize tika pamatīgi noafišēta. Līdzko Tev ir bijusi saskarsme ar alkoholu, Tu gandrīz automātiski dabū pluspunktu savam krutuma koeficientam, un uz tagad visi Tevi apbrīno vairāk kā Gagarinu. Ja vēl visa melnā alkohola padarīšana ir tikusi iemūžināta, klasesbiedri ir gatavi celt Tev pieminekli un uz krekliņiem drukāt Tavu vārdu.

Šoreiz gan ne par maniem septītās klases piedzīvojumiem, bet gan par vakardienu. Sen nebiju ņēmuse uz krūts, taču ir lietas, kas nemainās – attiecīgā stāvoklī traki velk izkustināt kājas un papurināt matus (man šķiet, ka es šodien rakstu kā Blaumanis, idritvai). Īstā vieta Valmierā savu vajadzību apmierināšanai noteikti ir Multiklubs. Tuvojoties šai mītiskajai, teiksmām apvītajai vietai, jau iztālēm redzams spožais, mirguļojošais uzraksts, kas vilināt vilina Tevi mesties vecu vīriešu apskāvienos un ļauties jestram dancim. Vai arī nē.

Runājot par Multikluba apmeklētājiem .. par to varētu grāmatu sarakstīt. Nerunāšu par sievietēm, jo tās nav mana mērķauditorija, taču tas nenozīmē, ka arī viņas tur nav pietiekami episkas un acī krītošanas. Dažām tiešām gribas pieskarties, lai saprastu, vai tā būtne ir īsta vai tikai mans neķītrās iztēles auglis. Gribas pieskarties, bet bail.

MK vīriešus varētu grupēt pāris grupās:
1. vecie lūriķi. Esmu vecs, nogribējies un resns. Atnācu te, lai paskatītos uz jaunām meitenēm un, ja paveicas, pat pieskartos viņām. Mājās man ir sieva ar ūsām, trīs bērni, divi kaķi un vistas. Jūtos lepns par savu ganāmpulku, taču dažreiz gribas norauties no ķēdes. Nāku te.

2. bērneļi. Es mācos vienpadsmitajā klasē, man tikko palika 18, taču zinu, ka iekš MK ir meitenes, kurām jau ir krūtis. Turklāt nekas nav stilīgāk, kā nopirkt rumu Multikluba bārā un publiski to dzert.

3. metroseksuāļi. Man patīk vaksēt savu bārdu un kājas, velku iespīlētus krekliņus, kas izceļ manu ļumīgo vēderu. Šovakar te esmu ieradies, lai meitenes novērtētu manas jaunās Gucci smaržas. Mani neinteresē pašas meitenes, mani interesē tas, vai viņas pamanīs, ka kurpes esmu saskaņojis ar somiņu.

4. babņiki. Man nav draudzenes un nekad arī nebūs. Mīlu vienas nakts attiecības, tāpēc nekautrējos meitenes aicināt uz kaislīgu seksu tualetē. Ļaušu viņai balstīties pret pisuāru, esmu dzirdējis, ka viņām tas patīkot.

5. skumjie. Tikko izšķīros no meitenes. Atnācu uz klubu, lai piedzertos, padejotu ar kādu meiteni un pēc tam skrietu mājās un raudātu spilvenā, kliedzot: `Es jūtos netīrs!`

6. alkoholiķi. Esmu kautrīgs, taču atvērties man palīdz zaļais pūķis. Tas nekas, ka iedzerot mana mute sāk smirdēt pēc sausās tualetes. Alkohols palīdz manām riepām izskatīties pēc trenētas presītes un kopā saaugušās uzacis kļūst par mana tēla rozīnīti.

7. normālie. Esmu jauks puisis, studēju, strādāju. Nepatīk vienas nakts attiecības, nācu te paflirtēt, iepazīties, uzsaukt kādu dzērienu un kopumā labi pavadīt laiku.

Tā, lūk, tas īsumā. Protams, ka katrai grupai ir vēl apakšgrupas, taču mana domāšana ir tik lēna, ka sāku jau šaubīties, vai smadzeņu kapacitāte nav mazinājusies, tādēļ garāk nerakstīšu.
Un nav jau tas velns tik melns, kā es viņu te mālēju. Varbūt.

Mana šodienas dziesma:

Teenage bride with a baby inside getting high on information.

*pirms publicēšanas pārlasot secināju, ka jūtamas pieaugošas dusmas, kas man, protams, lika par sevi sasmieties*

Sēžu autobusā Rēzekne-Valmiera. Parastā pusstundas nīkšana Gulbenē, kuras jēgu pat pēc neskaitāmajiem šī maršruta mērojumiem tā arī neesmu sapratusi. Labi, ka šoreiz laptopam nav pustukša baterija, līdz ar to vēl tieši stundu un 44 minūtes varēšu nodoties drukāšanai.

Pa radio skan Damien Rice – The blowers daughter, kas man automātiski asociējas ar sliktiem dzīves posmiem, domām par dzīves bezjēdzību, asaru spaiņiem un melniem matiem. Patiesībā ir muļķīgi atsevišķas dziesmas asociēt ar noteiktiem cilvēkiem, situācijām, atgadījumiem. Saku to tādēļ, ka joprojām nespēju klausīties, piemēram, The Script – Breakeven. Tas, protams, nav nekāds zaudējums, šim gabalam tāpat pietrūkst daudzu faktoru, kas man ļautu to ievietot savā visu laiku labāko dziesmu top .. ee .. 500 ziljoni (?), taču, dzirdot to radio, radioaparāts uzreiz tiek izslēgts vai mainīta radiostacija. Tāpat arī dažas mtv cienīgas dziesmas, Cannibal Corpse daiļdarbi un Alesana. Jā, mana muzikālā gaume bija visai apkaunojoša.

Taču ne par to ir stāsts. Šodien, kamēr mamma ar tēti (tēvu-radītāju, kā es viņu mīlu saukt) bija kaut kur izbraukuši, un es biju atstāta kā galvenā plauktu tīrītāja, putekļu slaucītāja un miera nesēja mūsu mājā, man kārtējo reizi radās idiotiskas sieviešu domas. Neskaitot bezjēdzīgo nostalģiju, kas mani bija pārņēmusi mammas pavēles dēļ (viņa piespieda mani likvidēt manus bērnības dārgumus – mazās nāriņas un beverlihilza 90210 uzlīmes, ar kurām biju izskaistinājusi vecās sekcijas sānus), jutos arī mazliet sapņaina un .. diezgan jēla, gejīga un mīksta. Man ir labi tā, kā man ir – augstskola Valmierā, labi cilvēki apkārt, prakse, pasniedzēji – viss ir kārtībā. Taču iedomājos par kādu senu Atecinas tvītu, kurā viņa sūdzējās, ka nestudēju LU SZF, un prātuļoju, kā būtu, ja būtu. Ap šo laiku noteikti jau būtu pārvarējusi riebumu pret Rīgu, ieguvusi pāris paziņas, pretendentus uz draugu statusu, iekarojusi Vecrīgas klubus. Pavadījusi ilgas stundas, sēžot milzīgā auditorijā kopā ar mākslīgo nadziņu un sunīšu pavēlniecēm un Mensona faniem, un jutusi, ko nozīmē būt vienai no 200. Pasniedzēji, kuri, iespējams, ir tiešām labi, taču manu vārdu visu 4 gadu garumā tā arī neiegaumētu. Varbūt būtu nodzērusies un zudusi župu purvā. Varbūt precējusies (ok, kāda iespēja, bet tomēr). Varbūt atsākusi smēķēt. Nomirusi bada nāvē. Dzērumā uztetovējusi milzīgu degošu skeletgalvu pa visu muguru. Mainījusi dzimumu. Noteikti satikusi daudzus cilvēkus, kurus, esot Valmierā, es nekad nesatikšu. Un – nozīmīgākais šajā visā – nekad nedzirdētu frāzi `Būtu Tu Rīgā...`. Man no tiesas sāk sāpēt nieres, spiest kuņģī un gribēties kādam sist, ko tādu dzirdot, tāpēc pietiek. Nedzīvoju Rīgā un vismaz tuvākās trīsgades plānos neietilpst pārvākšanās uz galvaspilsētu (tikai pāris tās apciemojumi, kas droši vien kļūs arvien retāki un retāki).

Jūtu, ka sieviete man aiz muguras cītīgi staipa kaklu un snaikstās cerībā uzzināt, ko es te rakstu. Ziņkārīgās bābas. Atgriezies pie urbšanās savā Bībelē, sieviet. Jā, starp citu, viņa tiešām šobrīd lasa Bībeli, un es esmu neizpratnē, kādēļ worda pareizrakstības labotājs vārdu `Bībele` automātiski raksta ar lielo burtu (re, jau atkal). Redz, Bībele ar lielo burtu, bet tādus vārdus kā `vagīna` un `orgasms` viņš neatpazīst. Vot, pasaule, bļin.

Un jesss, iekāpa 2 sievietes, kurām varen patīk runāties, skaļi smieties un aplūkot mani. Un runāt par skolu, autobusiem, dakteriem un dzemdībām. Lieliski, vienkārši LIELISKI. Tieši tas, kas man vajadzīgs – pļāpīgi sievišķi, kurām mutes vienkārši fizioloģiski nav iespējams aizvērt (domājams, ka no nemitīgās vārīšanās ir deformējušies žokļi).
`Viņš ir dānis un tur ceļ māju. Viņš ir dānis. Viņam ir 50, viņai ir 28. Un tak dānis arī tādu pašu māju ceļ kā Janiņas draugs. Un viņš ceļ divas garažas (jā, tieši tā – bez garumzīmes). Vienu viņai, otru viņam.`

Un tad vēl: `mēģināju iepazīties internetā, taču neviens no tiem vīriešiem pie manis nebrauc (nezin kāpēc? Varbūt tāpēc, ka Tu uzvedies kā teātra pulciņa vadītāja un esi apkaunojoša?!). Viņi visi ir slinki, grib tikai seksu (pirmkārt, sekss un slinkums savā starpā nekorelē, otrkārt, neceri, ka kāds grib seksu ar Tevi)`.

SIEVIET, kurā galaktikā tas kādu interesē, KURĀ? Aizver pāksti un sēdi klusa.

Re, esmu īgna un ar dzīvi neapmierināta. Kā tāda vecmeita, vēl tikai kaķu, vibratora un gremošanas problēmu trūkst.

***

Gribu:
1. aizbraukt pie jūras
2. jaunas augstpapēžu kurpes
3. satikt omi
4. izlaist šī gada dzimšanas dienu
5. rīt uz Rīgu ar vecākiem
6. māsu
7. darbu vasarā (no kā izriet -->
8. vietu, kur Rīgā dzīvot
9. satikt visus, kurus gribu satikt
10. nakti Vecrīgā
11. litriem alus
12. garākus matus/nogriezt tos pavisam īsus (vienvārdsakot, kaut ko izdarīt ar matiem)
13. mūzikas atskaņotāju un austiņas, jo man vairs nav ne viena, ne otra
14. iedvesmu
15. fotosesiju (jaunas bildes)
16. izskatīties labāk
17. bučoties
18. mazāk gulēt, vairāk darīt
19. garākas kājas
20. uzpīpēt zaļo
21. kleitu
22. draugi+alus+šašliks+daba
23. ar Ievu noārdīties Valmierā
24. labu grāmatu kolekciju
25. jaunas brilles
26. braukt ar velosipēdu
27. apņēmību
28. prakses beigas
29. apskāvienus
30. karsēties saunā
31. ātri braukt ar tēta mašīnu (un vispār gribu tēta auto)
32. labus cilvēkus sev apkārt
33. kļūt gudrāka
34. vienmēr labu garastāvokli
35. gerberu pušķi
36. iemācīties saplānot
37. pabeigt GP
38. redzēt saullēktu
39. biļeti uz Fonofestu
40. ceļojumu. Jauku
41. būt te http://www.youtube.com/watch?v=MA93YPd2E1k&feature=related
42. iemācīties gatavot
43. būt Dziesmu un deju svētkos
44. rotveileru
45. un vēl un vēl un vēl

Elementary, son, but it`s so.

Skan RHCP, kūp tēja un man salst pēdas. Cik jauki.

Man tā pavisam oficiāli ir sākusies prakse, kas gan īsti nav šī vārda cienīga, jo es nesēžu avīzes redakcijā, mani neapkrauj ar papīriem un pienākumiem. Situācija ir pavisam pretēja - mans ķermenis ir saņēmis pavēli atrasties kojās un reaģēt uz e-pastiem un telefona zvaniem.

Ceturtdien (a.k.a vakar) biju seminārā par korupciju, un ne tikai tāpēc, ka es to tāpat būtu apmeklējusi, bet arī tādēļ, ka saņēmu rīkojumu par to uzrakstīt kādu gabaliņu avīzei. Manis uzdrukātais garadarbs tiks ievietots rāmītī `Dienas notikums`, kas man šķita pavisam aplami, lieki un pilnīgi idiotiski (par to vēlāk), bet ne par to ir stāsts. Stāsts ir par to, ka, pirmkārt, lai cik ļoti man patika šī diskusija, es par to nespēju neko saturīgu uzrakstīt, un, otrkārt, es prātuļoju, vai vispār jelkad savā nožēlojamajā dzīvē spēšu sacerēt ko patiesi saturīgu un publicēšanas vērtu. Saprotams, ka practice makes perfect, taču .. ehh. Apspriežot šo tematu ar kompetentiem un ne tik kompetentiem ļaudīm, tiku mierināta, uzmundrināta un visādi citādi stimulēta (ak Dievs, kā es dievinu šo vārdu), taču šaubu tārps mani vienalga grauž un grauž.
Stulbās sievietes un viņu stulbās problēmas.

Runājot par absolūti debilo un nevajadzīgo ideju pasludināt manu rakstu par ko svarīgu un izcelt uz pārējo fona, es vēlos teikt, ka .. jā, iespējams, ka nojaušat manu viedokli. Avīzei esmu rakstījusi apmēram 8 reizes, taču tās vadība jau spriež par manām spējām un tādēļ man savā veidā uzticas. NEVAJAG, visu svēto vārda - NEVAJAG. Manas iepriekšējās publikācijas nebija ne spīdošas, ne arī avīzes formātam atbilstošas. Nesaprotu, kam par godu tas viss.

Runājot citās tēmās, šodien es ļoti, ļoti aizdomājos par to, cik skaistie cilvēki ir laimīgi. Labi, varbūt ne vienmēr viņi ir laimīgi, taču daudz veiksmīgāki par neglītajiem gan. Man ir viens perfekts piemērs, kas lieliski parāda to, ka cilvēkam pietiek tikai piedzimt skaistam, lai visu pasauli dabūtu sev pie kājām, taču .. lai tas piemērs paliek starp mani un laptopu.

Kamēr skaistie gozējas ekrānos, bauda uzmanību un tukši smaida, neglītie sēž mājās, ada zeķes vai kļūst par feministēm. Viss atkarīgs no vecākiem, gēniem un veiksmes faktora. Protams, mazliet arī no tā, kā cilvēks pats sevi reprezentē. Runājot par to, es šodien intereses pēc noskatījos MTV šovu I hate my face (jā, esmu nožēlojams popkultūras upuris bez dzīves un jelkādām veselā saprāta paliekām) un šausminājos vienā laidā par patiesi glītām sievietēm, kurām nepatīk atsevišķas savas sejas daļas, kuru dēļ viņas, savukārt, kļūst antisociālas, krīt depresijā un, galu galā, pamatīgi bojā sev dzīvi.

Secinājums - vai nu man nebūs bērnu, vai arī bērnu tēvs būs izcili glīts, proporcionāls, gudrs un veselīgs vīrietis.
Jāāā, izklausās, ka man laikam tomēr nebūs bērnu.

Lai nu kā, man ir plūmju ievārījums, Gundegas tēja (nē, zāļu tēja, taču tā pieder Gundegai) un Pride&Prejudice. Beidzot gribu to noskatīties.

Ā, mana šodienas atklāsme - ja pabeidz augstskolu (tas pat nav obligāti) un nezini, kādu profesiju esi izmācījies, sauc sevi par jauno mediju speciālistu - tagad visi tā dara.

Un te dziesma, kuru mēs abi ar tēti vienmēr klausāmies, kad divatā braucam mašīnā. Diemžēl mēs tai arī dziedam līdzi. Diemžēl. (Vismaz Ievas Akurateres daļu mēs izlaižam, tik ļoti mēs dziesmu nespējam piesmiet.)

Kurš gan cits to paveikt spēs? [.. ja ne Gustavo viens pats]

Jau pirms kāda laika pavasara sauli ieraudzīja Gustavo dziesma `Mainīt pasauli`. Nē, patiesībā tā skaitās kaut kādas mītiskas būtnes/apvienības Camillas dziesma un Gustavo ir tikai mazais čiekuriņš/fona dūjiņa, un tad par to arī stāsts.

Mediji satrakojas, pusaudžu meitenes maina veļu ik pēc stundas, vien iedomājoties, ka atkal dzirdēs Gustava jauno dziesmu, beeet aplauziens – māksliniekam atvēlēts vien pantiņš, un tas pats tāds visai .. nekāds. Doma, protams, Gustavo pantam un dziesmai kopumā forša, taču pats gabals man šķiet tāds ļoooti samocīts un `viņi grib jaunu dziesmu, šonakt kaut ko izdomāšu`. Pie tam sieviete, kura dzied, man vispār nebija zināma, līdz ar to arī viņas balsi manas ausis netur. Teikšu godīgi – nu nepatīk man, nepatīk. Nesaprotu cilvēku sajūsmu un baigo prieku, liriku citēšanu un tamlīdzīgi. Tur kaut kam ir jābūt .. bet nav.

Vienīgi bīts un melodija man patīk. Mazliet čill, mazliet .. vienkārši jauks.

Skatos vēlreiz dziesmu un domāju – ja gaidīju Gustavo dziesmu, tad viņu arī gribu redzēt un dzirdēt, nevis skatīties uz kaut kādu smaidīgu skuķi, kas izskatās tik priecīga, ka viņas izkārnījumos gan jau spīdumiņus un mazus ponijus var atrast.

Kopsavilkumā – dziesma uz P.ūlim O.bligāti P.atiks nots, samocīta un nekāda. Nevajag kaut kādus skuķus dziesmai pie stūres laist, Gustam vienam sanāk daaaudz labāk.

Pē.Es. Meitene profilā atgādina Dženī Mei, kas man vispār izraisa drebuļus un kuņģa spazmas.

http://bit.ly/bUf7m2 - rekur var lejuplādēt

Linoleja grīdas.

Šodien jūtos lieliski.
- ilgi gulēju
- neviens virtuāls cilvēks mani nenokaitināja
- kojās esmu viena [Gundega ir konsultācijā]
- izskatos diezgan ekselenti
- neesmu ēdusi brokastis un nemaz negribas
- satikšu Briedi (Arti) [`jo dienas, jo skaistāks` vīrieti] un Kupču (Anitu) [tehnisko un pozitīvā ziņā ķerto sievieti]. Viņš te kaut kur Valmierā ņemas ar Teātra Sportu, tāpēc, kad tas viss beigsies, mēs tiksimies un kaut kur dzersim alu un runāsim mēslus veco, labo laiku vārdā.
Tam par godu logs vaļā, pilna istaba pavasara un saules uuun skaļi uzlikts šis:

Kultūras dzīves-prieks.

Tikko, tikko [par godu koju netam - nu jau vairs galīgi ne tikko] esmu atgriezusies no Valmieras Drāmas Teātra, kurā apmeklēju Liepājas teātra viesizrādi „Viss par vīriešiem”. Jāsaka, ka tā ir labākā izrāde, kādu esmu redzējusi .. JEBKAD. Jāatzīst, ka tā bija pirmā komēdijtipa izrāde, uz kuru esmu savā dzīvē bijusi, taču pie nākamās izdevības gribu redzēt vēl. Gaidīto izmocīto un neveiklo joku vietā saņēmu veselīga un patiesi smieklīga humora šalti, kas man liek dumji smaidīt vēl tagad.

Viss uzvedums sastāv no trīs aktieru spēles, kurā viņi izdzīvo četras dažādas situācijas – pirmā - tēvs ar diviem dēliem, nākamā - trīs draugi labākajos gados, sekojošā - trīs geji un pēdējā, pikantākā – striptīzbāra īpašnieks, viņa padotais un jaunais striptīzdejotājs, saukts arī par Kautrīgo Vaislinieku. Izrāde lieliski attēlo vīriešu „patieso” dabu, ļaujot kopā ar viņiem izdzīvot patiesas, neveiklas, skumjas un smieklīgas dzīves situācijas. Protams, man vistuvākā bija aina striptīzklubā, kurā aktieri visi pēc kārtas dejoja pavedinošu un ne tik pavedinošu striptīzu. Brīžos, kad man kopā ar Gundegu nebija jāraustās smieklu konvulsijās un jāslauka asaras, es pavēroju zāles reakciju uz notiekošo. Auditorija – visu rangu, vecumu un sociālo kārtu pārstāvji. Vecās pensionāres, kas iestīvējušās padomju laika kostīmiņos, un pusmūža kundzes pie katra nepieklājīgāka izteiciena [piemēram, „drāzties” vai „izkniebt sievu”] saraustījās un noteikti Liepājas teātri atcerēsies kā izvirtušu tēviņu baru, taču viņu vīri, dzīvesbiedri vai vienkārši vīriešu dzimtes draugi gan smējās un sarka, kas acīmredzot bija zīme, ka uz skatuves notiekošais tiešām nav izdomas auglis, bet gan reālas dzīves fakti. Pompozitāti un svinīgumu te nesagaidīt – izrāde ļauj skatītājiem justies brīvi, jo brīvi jūtas arī paši aktieri, piemēram, iesēžoties kādai skatītājai klēpī un sūtot viņai gaisa bučas. Aktieru lieliskā saspēle, augstais profesionālisms un spēja radīt klātbūtnes sajūtu manās acīs tiek augsti vērtēta.

No teātra iznācām sajūsminātas, pozitīvi uzlādētas un smaidošas. Un vēl ārā tik lielisks laiks. Velns un elle, tagad tikai žēl, ka nenopirku biļeti uz šī paša teātra viesizrādi „Viss par sievietēm” – domājams, ka arī tā nebūtu velti izniekots laiks. Varbūt tā ir zīme, ka laba daudz nevajag. Lai nu kā – visu cieņu režisoram un aktieriem. Liepājas teātris par sevi ir atstājis lielisku iespaidu.

I want to be a popstar.

Tā kā jau vairāk kā nedēļu velku savu nožēlojamo esamību mājās, vakar pirmo reizi noskatījos O!kartes akadēmiju. Tiešām neesmu tas cilvēks, kuram kāds cits būtu jākritizē, taču pāris lietas sakāmas man ir. Šī tiešām bija mana pirmā reize [hehe], tāpēc šovu vērtēju nevis kā eksperts, bet gan kā pilnīgi ar šovbiznesu nesaistīts un šajā jomā absolūti neizglītots cilvēks, a.k.a vidusmēra televīzijas patērētājs.

Pirmkārt, vadītāji. Dagmāra viena pati ir seksuāla un pievilcīga sieviete. Normunds gan nav tik ļoti manā gaumē, taču arī viņš ir visai iznesīgs un atraktīvs vīrietis. BET, velns un elle, kopā viņi ne pēc kā neizskatās. Nevarētu teikt, ka Dagmāra un Normunds aizēno viens otru, nevarētu arī teikt, ka paspilgtina. Viņi vienkārši ir `nepiestāvīgi` - Dagmāra viņam blakus atgādina zirgu, taču Normunds viņai pie sāniem izskatās vienkārši neizdevušamies cilvēka. [Kaut gan jāatzīst – konkurentkanāla šova vadītāji vispār ir šausmas, īpaši daiļā dzimuma pārstāve.]

Otrkārt, šī bija visu eee .. jauno un talantīgo o! dalībnieku lielā diena, respektīvi, visi mākslinieki dziedāja kopā ar Latvijā pazīstamām skatuves zvaigznēm. Nezinu gan, vai savus partnerus o! izvēlējās paši, vai arī tos viņiem piešķīra augstāk stāvoši cilvēki, taču – mans uzskats – ja reiz zvaigznes, tad zvaigznes. Ibio, kas Dženī Mei par zvaigzni?! To bērniņu pašu jāmāca dziedāt. Ticiet man, es nerunāju sviestu – esmu bijusi ballē, kurā viņa dziedāja [un šoreiz nav svarīgi, kādā stāvoklī es biju], un vairs nekad negribu to piedzīvot. Ne velti Džeņu skolas laikā nepieņēma korī – viņa brēc, ne dzied. Nopietni. Tas ir sāpīgi. Ausīm, ne sirdij.
Turpretī, ļoti pozitīvs un atbilstoši novērtēts duets bija Samantas Tīnas un Nika Matvejeva apvienība. Matvejevs vienmēr man ir patici - viņa ieguldījums mūzikā ir milzīgs, viņa talants neizmērojams - tieši tāpēc viņš ir īstais skolotājs. Ne velti žūrija vienbalsīgi novērtēja dziesmu uz 10.

Treškārt, dziesmu izvēle. Zinu, ka dalībnieki dziesmas neizvēlējās paši, tāpēc mana kritika būs piezemētāka. Kādēļ likt kādam dziedāt dziesmas, kurās nav iespējams parādīt savu balsi pienācīgi? Jau minētās `zvaigznes` Džeņas partnera, kuram neatceros vārdu, balss, iespējams, ir daudz kvalitatīvāka, nekā „Nāk nakts” ļāva izpausties. Kā mana mamma teica: `To dziesmu vispār tikai viens mākslinieks var pienācīgi izpildīt, kāpēc likt to darīt amatieriem?`. Savā nepilnīgajā prātā spriežu, ka tas ir veids, kā šova veidotāji nosaka, kurš uzvarēs – iedosim viņam smagāku dziesmu – viņu sliktāk novērtēs žūrija, līdz ar to arī skatītāji – viņš izlidos no šova – uzvarēs tas, kuru mēs gribam par uzvarētāju, pie velna.

Tagad sēžu un domāju, ka nespēju vērtēt objektīvi – man tik ļoti patīk Kaukulis un viņa balss, līdz ar to, ja būtu mazliet stulbāka un manā priekšapmaksas kartē nebūtu tuksnesis, noteikti nobalsotu par puikiņu, kas dziedāja ar Kaukuli.
Vēl es būtu balsojusi arī par dredaino džeku, kurš dziedāja ar Vītolu ģimeni. Vītolu ģimeni gan es redzēju pirmo reizi [meloju – varbūt otro]. Ne tādēļ, ka Vītolu ģimene ir kaut kādas jaunās, mākslīgi uzpūstās zvaigznes, un ne arī tāpēc, ka dziedošais puika ir dredains un pievilcīgs. Balsotu tā iemesla dēļ, ka dziesma bija jauka. Citādāka. Patīkamāka.
Uuun, protams, arī Samanta Tīna, kuras skatuves vārds, manuprāt, būtu jāmaina, un Niks Matvejevs jau iepriekš pausto iemeslu dēļ + dziesma bija vienkārši skaista.

Tādi nu mani pirmie iespaidi. Principā šovs kā jau šovs – nekas skatāms un brīvā laika vērts. Prrrriekā!

Daydreams.

Tā kā vecāki un visa mūsu lielā, vienotā un visādi citādi teju lieliskā radu saime laukos svin Lieldienas, bet es sēžu mājās un izliekos, ka daru nozīmīgas lietas, man radās vēlme izteikties par Lieldienām.

Laika pavadīšana iekštelpās un svētku ignorēšana nav mans kārtējais muļķīgais princips vai pusaudžu vēlme būt individualitātei, vienkārši .. ir tā, ka Lieldienas mani nesaista to pamatdomas dēļ. Reliģija uz mani nekad nav atstājusi iespaidu, ticības un ideoloģijas man šķiet muļķīgas jau pašā saknē. Bībeli nekad dzīvē neesmu lasījusi, kaut arī daļēji tā ir mācību programmas prasība [piemēram, kultūrvēsturē mums nereti jautāja jautājumus par Bībeles notikumiem].
Prooootams, ka es tagad varētu malt veco stāstu par to, ka šie `svētki ir komerciāli, un tie vairs nav svētki, bet naudas pelnīšanas/tērēšanas iemesls`, taču īsti vajadzību pēc tā es nejūtu - visi, kuriem nav ķieģeļa IQ, to zina tāpat.

Lieldienas kā svētki vispār ir pārāk muļķīgi, lai eksistētu. Es nesūdzos par to, ka Lieldienu dēļ skolas piešķir mums brīvdienas un ģimenēm ir iespēja sanākt kopā, lai pie lielā ozolkoka galda runātu par ģimenes mīlestību, ciltskoku un mūžīgu dzimtas pastāvēšanu. Es mazliet īgņojos par to, ka šie svētki neizsaka neko. Mūžīgā latviešu sēdēšana pie galda, pārēšanās un aizcietējumi nākamajā dienā. Kurš gan ripina olas vai dara ko citu, ko var apzīmēt ar vārdu `tradīcija`?

Man laikam vienkārši gribējās izteikt savu mazo un nenozīmīgo viedokli - Lieldienas sucks. Tieši tādēļ es šobrīd esmu mājās viena, ēdu sabojātas olas un klausos šo:



Lai būtu kā būdams, priecīgas atlikušās brīvdienas, apsveicu jūsu olas un .. jā, priekā!

I got it from my mama, bļin.

Laikam vakardienas saruna par to, cik augstu pa karjeras kāpnēm var uzkāpt žurnālists Latvijā [un vai vispār tas, cik augstu mūsu dzimtenē var pacelties, ir nosaucams par karjeru] uz mani ir atstājusi pārlieku lielu ietekmi. Šodien sēdēju un domāju, kas es gribu būt, kad izaugšu liela, respektīvi, vai žurnālistika vispār ir mans lauciņš un, ja ir, tad ko tieši es gribu darīt. Ok, tas, ka ar sirdi un dvēseli nodošos darbam drukātajā presē, man ir skaidrs, jo vienmēr esmu uzskatījusi, ka mana seja nav piemērota televīzijai, un kā radio balss es arī nebūtu ausij tīkama, bet - dienas jautājums - kas ir mana joma? Eh, lielie dzīves jautājumi.
Savukārt šodien sēdēju un domāju, ka patiesībā tik ļoti gribu būt patstāvīga. Velns un elle, kad beidzot pienāks laiki, kad man nebūs jāprasa tētim nauda, lai vakarā ar draugiem izietu ārā? Labi, atzīstu, muļķīgs piemērs, bet ideja - cik daudz soļu man vēl jāsper līdz savam jumtam, saviem lielajiem lēmumiem un savai dzīvei, kas nav jāpakārto citiem cilvēkiem, a.k.a vecākiem? Ar skaudību noskatos uz cilvēkiem, kas manā vecumā stāv paši uz savām kājām, nevis vēl šļūc pa pasauli vecāku čībās. Tik ļoti man gribas dzīvot pašai sev, tik ļoti.
Pagaidām ēdu mammas zupu, tērēju tēta naudu, guļu māsas istabā un krāsoju sienas telpai, kas reiz bija mana. Jaunības maksimālisms sāk kļūt par jaunības minimālismu.
Skatoties no gaišās puses - nekad dzīvē neesmu vecākiem atskaitījusies, kur palieku pa nakti un cik zeķubikses par man piešķirto naudu nopērku. Tā ka savā ziņā - thumbs up, paceļam glāzes par tiem, kuru vietā domā un uztraucas citi!

The world is populated in the main by people who should not exist.

Pēdējā laikā esmu pārņemta ar grāmatu, kura mani uzrunāja, kad nejauši ieklīdu Jāņa Rozes grāmatnīcā Valmierā. Runājot atklāti, sākumā uzrunāja tās nosaukums `Feminisma gals. Ar ko sieviete atšķiras no cilvēka`, un pēc tam uz mani vēl lielāku iespaidu atstāja cena.
Bet ne par to ir stāsts. Stāsts ir par to, cik lielu un pozitīvu iespaidu grāmata uz mani atstāj. Tā nav tikai par feminismu, tā aptver arī tādus tematus kā izglītība un mūsu civilizācija kopumā. Protams, mēs visi zinām, ka izglītības līmenis krītas, amerikāņi ir degradējusies tauta utt., taču reti kurš no mums to spēj pierādīt ar reāliem faktiem. Grāmatas autors Aleksandrs Ņikonovs to spēj. Vai zināji, ka visi ASV eksāmeni patiesībā ir tests ar trim atbilžu variantiem? Vai zināji, ka par Amerikas ienaidnieku var kļūt, vienkārši apgāžot amerikāņu `zinātnieku` absurdos `atklājumus`? Vai zināji, ka Tevi kā ārstu cietumā var ielikt, ja Tu izraksti medikamentus, kas nav ražoti ASV? Uz tādas absolūti neloģiskas prakses balstās visa dižā un ietekmīgā valsts.
Runājot par pašu feminismu, vakar vakarā, iegrimstot nodaļā ar nosaukumu `Vilkači krūšturos`, nespēju nepasvītrot izcilākos [tajā pašā laikā debilākos] lesbietes feministes Valerī Solanas izteikumus. Šī lieliskā sieviete vīriešus sauc par bioloģiskām nejaušībām un nepilnvērtīgām sievietēm. Tātad, citēju:
- `Katrs vīrietis dvēseles dziļumos zina, ka ir nekam nederīgs mēsls.`
- `Vīrietim nepiemīt iekšējā individualitāte.`
- `Brīvais laiks vīrieti biedē, jo viņam nekas cits neatliek, kā pārdomāt paša bezjēdzīgumu.`
- `Ja vīriešu būtu gudri, viņi tiektos kļūt par īstām sievietēm`
- utt. utjp.
Es saprotu, ka sievietēm tik ļoti gribas būt vienlīdzīgām un novērtētām, taču tam visam ir arī savas robežas. Manuprāt, feminisms principā balstās uz dažu vīriešnīdēju-sieviešu lieliskajām oratora spējām. Ja sievietes būtu gudrākas, viņas nebūtu tik viegli vadāmas [tāpēc vadoņiem [t.sk. valsts galvām] ir tik izdevīgi pazemināt izglītības līmeni - jo stulbāki mēs būsim, jo mūs būs vieglāk ietekmēt]. Pārlieku liela ticība un idejiskums paši savā pamatā ir bulšits. Kā autors saka: `Idejiskums, kas reizināts ar tumsonību, ir īsts vēstures nitroglicerīns`.
Lai nu kā, sievietes [kā jau sievietes] mīl visu pārspīlēt. Cīnīties par kaut ko un justies svarīgām un ietekmīgām ir normāli, tikai tam visam vajadzētu notikt veselā saprāta robežās.
Kā jau noproti, grāmatu iesaku izlasīt arī Tev. Ne tāpēc, lai sāktu nosodīt feminismu vai nostātos pret sabiedrību un tās prasībām. Nē. Vienkārši tāpēc, lai paplašinātu redzesloku un saprastu, kas patiesībā notiek pasaulē. Tā kā grāmata rakstīta vienkāršā valodā un ir pilna ar gana spilgtiem piemēriem, teksts ir viegli uztverams [to sapratu PAT es].
Pē.Es. Visai grāmatai cauri seko viens žilbinošs epitets - eksperte, rakstniece un socioloģe Andrea Dvorkina tiek saukta par `bēdīgi slaveno idioti Andreu Dvorkinu`. Jā, autora attieksme ir jūtama. :)
Pē.Pē.Es. Būšu priecīga dzimšanas dienā saņemt šī paša rakstnieka grāmatu `Pērtiķa apgreids. Mazās singularitātes lielais stāsts.`

Jauku Tev dienu. :)

I don`t belong here.

Tie stulbie popmūzikas kanāli uz mani iedarbojas reti anāli - sēžu un domāju, cik es esmu resna, cik man plakanas krūtis un vispār tāds ne pārāk izdevies augums. Velns un elle, kāpēc kompleksos krītu es, nevis tās resnās sievietes, kurām vēders ir līdz ceļgaliem un riepu vairāk kā kravas mašīnai? Popkultūra mani pamatīgi drāž galvā, es, nožēlojamā kārtā, esmu easy target.



Šodien, strādājot pagalmā, izdomāju, ka mans nākamais pirkums būs saulesbrilles. Lāsītes. Tādas krutas, lai izskatos pēc svarīgas personas. Žēl tikai, ka man nav liekas naudas, un naudas VISPĀR, beeet nu neko, tāds man stils.

Labi, par to es domāšu rīt. Tagad skatīšos sex and the city un dzeršu kafiju.
Jā, es esmu sieviete, pie tam mazliet pretīga. Beeet ne tik pretīga kā mana māsa, kas šodien klausījās šo un dziedāja līdzi, vēēē.

Starp citu, man ļoti gribas kaut kur aiziet un kārtīgi izkratīties pie pretīgas mūzikas. Akdievs, es to tik sen neesmu darījusi.

Hometown has a glory.

Lietas, kas jāpaveic, dodoties vakara pastaigā pa Varakļāniem vienai:
- jāsatiek bomzis - check
- jāsatiek maukas - check, check [akdievs, sievietes mēdz būt tiiiik skaistas]
- jāsaņem uzsvilpiens no pretīga vīrieša - check
- jāsastop urlas, kuri domā, ka viņu bmw pagarina viņu mazos gailīšus un liek man viņus gribēt, tāpēc uzskata par loģisku man uztaurēt - check
- jānobīstas no suņa - check x3 [es vienkārši neciešu cilvēkus, kuri domā, ka naktīs neviens nestaigā, tāpēc savus piesietos suņus var palaist IZSKRAIDĪTIES, ibio]
- jāiekāpj peļķē un jāsamērcē kājas - check

Tā kā mana telefona austiņas ir pārāk stilīgas, lai normāli funkcionētu, un pārāk dārgas, lai es varētu nopirkt sev jaunas, izmantoju māsas mp3 atskaņotāja labumus. Pārsteigta nebiju - māsa klausās tieši tādu mūziku, kādu klausās lielākā daļa viņas vecuma bērniņu [un arī tie, kuri no 13 gadiem nekad dzīvē neizaug]. Lieliski ir tas, ka viņai tur bija tādas grupas kā 30STM, Angels & Airwaves, Flyleaf, Three Days Grace utt. utjp., bet vēl lieliskāk ir tas, ka es kopš saviem emo laikiem joprojām atceros šo grupu lirikas. Feel it, huh?

Mums paliks laiks - tik ļoti skaists.

Šodien mājās visi ļoti ģimeniski līmējām istabai tapetes. Mēs vispār laikam esam tipiska latviešu famīlija - neatceros, kad pēdējo reizi visi kopā, piemēram, ēdām pusdienas vai sarīkojām kādu reti tizlu [a.k.a mums tipisku] izbraucienu. Pēdējā mūsu kopīgā bilde tika uzņemta manā izlaidumā [fotogrāfija, protams, lieliska - mammai ciet acis, tētim sarkana seja, man resnas kājas un māsa vispār out of space]. Eh, 21. gadsimta nukleārā ģimene, ibio.
Bet ne par to stāsts. Stāsts par to, ka .. pag, par ko? [Šīs dziesmas ieskanēšanās plejlistē mani izsita no domas.]
Stāsts par to, ka esmu resna bulka un vispār neko nemāku. Jā, velns un elle, mani neviens neprecēs un beigās man nāksies salaulāties ar Ievu, dzīvot laukos, slaukt govis un konstanti visu laiku dzert samagonku. Tapešu līmēšanas laikā 3x dabūju līmi acīs un, ja ar to vēl nav gana, aplēju arī savas seksīgās māju bikses. Goddamn unskilled woman, YOU SUCK.

Laikam vilkšu savas garās kedas, paņemšu lietussargu un iešu ārā staigāties. Laiks gan reti draņķīgs, bet sen neesmu pabijusi viena ar sevi [tautā šis stāvoklis saukts arī par ieiešanu sevī]. Rīt varbūt jāsāk kas darīt gada projekta labā. Zinot sevi, es turpināšu neko nedarīt, beeet kaut kā jau Tavās acīs jāpacenšas izskatīties labākai [uzrunāšu bloga lasītājus uz `Tu`, jo tas liek Tev justies tā, it kā es ar Tevi runātu [vismaz man labpatīk tā domāt]].
Jauku Tev vakaru. Dzer daudz ūdens!

Intro.

Nezinu, vai blogam ir lemta ilga dzīve, vai arī tas nomirs tikpat ātri, cik ātri izveidots. Katrā ziņā, laipni lūgts te. Vai arī nē. Patiesībā, man nav ne jausmas, ko es te rakstīšu, jo domas nedrīkstot izlikt publiskai apskatei, bet ko gan lai es citu rakstu, ja ne savas domas?
Lai nu kā, priekā. Visi paceļam [piena] glāzes par to, ka saņēmos. Mans e-penis nu ir krietni pagarināts, jūtos kruts kā Robins Huds.
And remember, kids - sooner or later in life, the things you love you lose.