Elementary, son, but it`s so.

Skan RHCP, kūp tēja un man salst pēdas. Cik jauki.

Man tā pavisam oficiāli ir sākusies prakse, kas gan īsti nav šī vārda cienīga, jo es nesēžu avīzes redakcijā, mani neapkrauj ar papīriem un pienākumiem. Situācija ir pavisam pretēja - mans ķermenis ir saņēmis pavēli atrasties kojās un reaģēt uz e-pastiem un telefona zvaniem.

Ceturtdien (a.k.a vakar) biju seminārā par korupciju, un ne tikai tāpēc, ka es to tāpat būtu apmeklējusi, bet arī tādēļ, ka saņēmu rīkojumu par to uzrakstīt kādu gabaliņu avīzei. Manis uzdrukātais garadarbs tiks ievietots rāmītī `Dienas notikums`, kas man šķita pavisam aplami, lieki un pilnīgi idiotiski (par to vēlāk), bet ne par to ir stāsts. Stāsts ir par to, ka, pirmkārt, lai cik ļoti man patika šī diskusija, es par to nespēju neko saturīgu uzrakstīt, un, otrkārt, es prātuļoju, vai vispār jelkad savā nožēlojamajā dzīvē spēšu sacerēt ko patiesi saturīgu un publicēšanas vērtu. Saprotams, ka practice makes perfect, taču .. ehh. Apspriežot šo tematu ar kompetentiem un ne tik kompetentiem ļaudīm, tiku mierināta, uzmundrināta un visādi citādi stimulēta (ak Dievs, kā es dievinu šo vārdu), taču šaubu tārps mani vienalga grauž un grauž.
Stulbās sievietes un viņu stulbās problēmas.

Runājot par absolūti debilo un nevajadzīgo ideju pasludināt manu rakstu par ko svarīgu un izcelt uz pārējo fona, es vēlos teikt, ka .. jā, iespējams, ka nojaušat manu viedokli. Avīzei esmu rakstījusi apmēram 8 reizes, taču tās vadība jau spriež par manām spējām un tādēļ man savā veidā uzticas. NEVAJAG, visu svēto vārda - NEVAJAG. Manas iepriekšējās publikācijas nebija ne spīdošas, ne arī avīzes formātam atbilstošas. Nesaprotu, kam par godu tas viss.

Runājot citās tēmās, šodien es ļoti, ļoti aizdomājos par to, cik skaistie cilvēki ir laimīgi. Labi, varbūt ne vienmēr viņi ir laimīgi, taču daudz veiksmīgāki par neglītajiem gan. Man ir viens perfekts piemērs, kas lieliski parāda to, ka cilvēkam pietiek tikai piedzimt skaistam, lai visu pasauli dabūtu sev pie kājām, taču .. lai tas piemērs paliek starp mani un laptopu.

Kamēr skaistie gozējas ekrānos, bauda uzmanību un tukši smaida, neglītie sēž mājās, ada zeķes vai kļūst par feministēm. Viss atkarīgs no vecākiem, gēniem un veiksmes faktora. Protams, mazliet arī no tā, kā cilvēks pats sevi reprezentē. Runājot par to, es šodien intereses pēc noskatījos MTV šovu I hate my face (jā, esmu nožēlojams popkultūras upuris bez dzīves un jelkādām veselā saprāta paliekām) un šausminājos vienā laidā par patiesi glītām sievietēm, kurām nepatīk atsevišķas savas sejas daļas, kuru dēļ viņas, savukārt, kļūst antisociālas, krīt depresijā un, galu galā, pamatīgi bojā sev dzīvi.

Secinājums - vai nu man nebūs bērnu, vai arī bērnu tēvs būs izcili glīts, proporcionāls, gudrs un veselīgs vīrietis.
Jāāā, izklausās, ka man laikam tomēr nebūs bērnu.

Lai nu kā, man ir plūmju ievārījums, Gundegas tēja (nē, zāļu tēja, taču tā pieder Gundegai) un Pride&Prejudice. Beidzot gribu to noskatīties.

Ā, mana šodienas atklāsme - ja pabeidz augstskolu (tas pat nav obligāti) un nezini, kādu profesiju esi izmācījies, sauc sevi par jauno mediju speciālistu - tagad visi tā dara.

Un te dziesma, kuru mēs abi ar tēti vienmēr klausāmies, kad divatā braucam mašīnā. Diemžēl mēs tai arī dziedam līdzi. Diemžēl. (Vismaz Ievas Akurateres daļu mēs izlaižam, tik ļoti mēs dziesmu nespējam piesmiet.)