Man gribas pačīkstēt. Un nevajag bāzt batonus un teikt, ka jūs to nedarāt – visi čīkst. Citi vairāk, citi mazāk, bet visi cilvēki čīkst. Tas mums ir gēnos. Čīkstošām mātēm dzimst vēl čīkstošākas meitas. Cilvēkam patīk, ka citi viņu pažēlo, izliekas, ka saprot un/vai cieš līdzi. Tas ir tā kā bildē pāris rindiņas zemāk – mēs apzināmies, ka visiem patiesībā vai nu baigi vienalga, vai arī viņi tikai priecājas par mūsu problēmām, bet vienalga esam neatlaidīgi kā Dons Kihots un turpinām iesākto. Bet pietiks te liriskās atkāpes, labāk paskatieties bildīti un lasiet tālāk.
Tad nu, lūk, šis raksts būs mans milzu čīkstiens. Varbūt pat brīžiem par sevi paņirgāšos, bet tas tikai tāpēc, lai jūs par mani smietos mazāk.
Prieks #1
Es ļoooti ilgi nebiju braukusi ar mašīnu. Apstākļi sagrozījušies tādi, ka mums šobrīd ir tikai viens auto, un tā kā mana ģimene ir ar svarīgiem pienākumiem apkrautas biznesa haizivis, auto brīvs ir tikai naktīs. A naktīs es guļu. Vai ēdu. Vienvārdsakot, esmu aizņemta ar lielām lietām. Un vispār man no tumsas ir bail.
Kad pēdējā laikā biežāk tiku pasēdēt pie stūres (un ne tikai pasēdēt, bet arī PAT pabraukt), bikses teju bija pilnas ar dzeltenu prieku. Vienu vakaru pēc dienas pārbraucieniem novietoju mašīnu nakts guļai pagalmā. Jā, tieši pagalmā, jo Varakļānos dzīvo plus mīnus četri ar pusi cilvēki, no kuriem tikai viens ir zaglis, līdz ar to zādzību līmenis ir niecīgs. Pie tam, mums ir suns, kurš ir tik agresīvs, ka kož saimniekiem, auto riepām un pats sev, tādēļ par zagļiem nav jābaidās.
Lai nu kā, autopārkinga procesā, kas ir apmēram 50 metru garš brauciens pa gludu pagalma virsmu, es paspēju mašīnu salauzt. Secinājums - citiem cilvēkiem ir zaļie īkšķīši, man ir nelaimes putna rokas (starp citu, man vidusskolas kursā bioloģijā bija 5 (likās, ka šis info te iederas)).
Es esmu cilvēks, kurš visu izdara laikā. Es nekad nekavēju lekciju sākumus, vidusskolā nekad nenokavēju pusdienu starpbrīdi un mājasdarbus nododu laikā. Lieldienu brīvdienās izvācoties no kopmītnēm, bija tā maģiskā sajūta, ka viss nu ir beidzies. Aizbraucu mājās, atslābu, ik pa laikam uzrakstīju kādu akadēmisko darbu, taču kopumā biju līdz vājprātam laid-back un chilled. Kad e-pastā saņēmu ziņu par to, ka kādā kursā izliktas atzīmes, ar pārlaimīgu seju devos vērtējuma izlūkos. Atveru failu un ... pārņem sajūta, ka esmu kļuvusi par vīrieti un kāds ar ķieģeli ir iezvēlis zem jostasvietas – man nav atzīmes, jo neesmu nodevusi mājasdarbu. Protams, histērija, panika, pašnāvnieciskas domas un puslitra tilpuma asaras. Citiem tas varbūt liekas smieklīgi, man gan līdz pat šim brīdim tas neliekas nekas pārāk uzjautrinošs. Samierinos ar domu, ka esmu sabojājusi reputāciju savās acīs, augstskolas izlaidumā nevarēšu teikt, ka man nav bijuši akadēmiskie parādi, un vecāku dāvana manā 20 gadu dzimšanas dienā būs maksa par laikā nenodotu mājasdarbu. HI-LA-RI-OUS, evij, Tu gan esi viens velnišķīgi smieklīgs skuķis!
Prieks #3, #4, #5...
Vispār notiek vēl daudz kas – šorīt pamodos no tā, ka gandrīz ievēmu sev mutē, uz pieres metas pumpas, kas liek domāt, ka esmu bijusi Černobiļas tuvumā, iespēja, ka konta saturs tuvākajā laikā kļūs lielāks par pašreizējiem 19 santīmiem ir tikpat liela kā izredzes manā taisnajā zarnā atrast naftu... Un vēl visādas privātas lietas.
Protams, esmu no tām sievietēm, kuras pārspīlē pilnīgi visu, taču man noteikti ir klājies labāk.
Kāds ir mana stāsta mesidžs? Varat būt mierīgi – kādam iet sliktāk kā jums.
Un nē, es nerunāju par nabaga Osamu, kuram nu, iespējams, jāsēž mājās un jāskatās televizors pavisam klusu, lai kaimiņi noticētu, ka šis ir beigts. Es nerunāju arī par līdz riebumam smuko Keitu, kurai naudas dēļ nākas apprecēt meitu ģēģeri Viljamu, kuram ir tendence uz resnumu un matu zaudēšanu. Gan jau, ka arī naftas tirgus akcijas krīt (es pieļauju, ka tas ir slikti), un sievietes turpina mirt no bulīmijas. Īsāk sakot, šis ir mirklis, kad varat mani mierināt un teikt, ka mani mati ir skaisti kā zīda palags un acis ir dziļas kā okeāns. Es apzināšos, ka tas viss ir buļļa kakas, bet tomēr jutīšos labāk. Muļķim muļķa ieradumi.
Ak, kur es čīkstētu, ja nebūtu bloga?...
Un tā kā šodien ir smuka diena, jāklausās smukas dziesmas.
