Lie down, lie down, ceiling is under the ground

Ziniet tos muļķīgos konkursus, kurus tviterī izsludina katrs, kuram mājās mētājas kas lieks? Laimē zeķes, laimē Rimi ledusskapi, laimē ...dajebko. Vienā no tādiem es pirms apmēram mēneša piedalījos. „Iesūti interesantu jautājumu „Instrumentiem” un laimē ielūgumu uz koncertu”. Es kā mantkārīga un kreatīva būtne iesūtīju kādus jautājumus četrdesmit (lasīt: apmēram piecus). Milzīgā intuīcija, kas man teica, ka biļeti noteikti dabūšu, tika norakstīta uz neapklusināmo alkatības balsi manā galvā. Izrādās, ka intuīcijai bija taisnība, un pēc neilga laika un ilgas gaidīšanas (šie abi kaut kā neiet kopā) manā makā smuki tika iestūķēti divi ielūgumi, vienu no kuriem es kā dāsna un cilvēkus mīloša būtne uzdāvināju Alisei. Nu, re. Tas tāds mazs ievads, kas, kāpēc un par ko te būs.

Un nē, šī nebūs recenzija vai reportāža no notikuma vietas – es joprojām uzskatu, ka manas kā žurnālista spējas ir visai niecīgas, tāpēc drukāšu tā, kā māku vislabāk.

Kad pa radio sen, sen dzirdēju vienu no viņu pirmajiem gabaliem „Life jacket under your seat”, es neticēju, ka tie ir latvieši. Kad noklausījos „Tru”, es joprojām neticēju, ka tik satriecoša kvalitāte nāk no Latvijas. Kad koncertā stāvēju emocionāli uzvilktu cilvēku pūlī un dzirdēju Šipkevicu uzrunājam publiku skaidrā latviešu valodā, es tikai mazliet, mazliet mazāk neticēju tam, ka viņos tiešām rit latviešu asinis. Neizsmeļamais kreatīvisms, citādākais piegājiens mūzikas un video radīšanai, skaņu daudzveidība – Latvijā mūziķi lielākoties neizkāpj no pašu veidotiem rāmjiem, ģitārām spēlē trīs akordus, un bungu ritms ir kā akmenī iekalts.

Sākumā laikam par iesildītājiem. The Ones? The Wow? The Whatever Something Something... es tā arī nesapratu, kas tas ir, bet es sapratu kaut ko citu – ka man ļoti, ļoti nepatīk. Lai piedod man nenoliedzami apdāvinātā meitene, taču, kāpjot uz skatuves, manuprāt, derētu atcerēties, ka, pirmkārt, ar īsiem svārkiem kājas jātur kopā vai vismaz jāizliekas, ka to dara, lai pāris simtiem cilvēku, kuri lūkojas no apakšas, nepavērtos wunderbar peizāža, un, otrkārt, kamēr nav saņemts neviens Grammy, iedomību vajadzētu mest pie malas. Zin’ kā, „Будь проще и люди к тебе потянутся”. Būtu viņa mazliet vienkāršāka, man gan jau patiktu. Tā iedomība nosit visu apetīti.

Something something grupai sekoja Grēviņš ar savu neiztrūkstošo ābolīšdatoru. Viens mazs vīrelis pie viena vēl mazāka laptopa, bet uzkurina publiku, ka prieks. Ar saviem fantastiskajiem mash-upiem Grēviņš pamatīgi piebēra ogles šī vakara vilcienam. Talants viņam ir nenoliedzams, izdoma arī. Saber The XX kopā ar Instrumentiem, ka nošļakst vien. Un nošļakst ļoti kvalitatīvi un baudāmi. Klausīties Grēviņu ir tāpat kā ēst omes gatavotu ēdienu – viņi abi kopā var salikt visneiedomājamākās lietas, taču beigās garšo labi un gribas vēl.

Un beidzot, beidzot skatuvi ieņem Instrumenti. Ar ko lai sāk, ar ko lai sāk... Es nevaru izdomāt, ar ko sākt man, tāpēc teikšu, ar ko sāka viņi – ar „Zemeslodēm”. Viss pasākums bija tāds trieciens emocijām, jo klausīties liriskās zemeslodes pēc Grēviņa bija kā dzert karstu kafiju un uzēst saldējumu. Bet tik labi, TIK labi tā emocionāli pamētāties.

Kad es esmu ļoti sajūsmināta, adrenalīna dēļ man sāk raustīties nervs kreisajā ceļgalā. Tas nervs šodien bija totāli high. Es tieši tāpat. Ir tik patīkami stāvēt koncertā un apzināties, ka dzīvajā skan tikpat labi kā ierakstā, tikai daudz skaļāk un ... nu... dzīvāk. Skaņas un gaismas, un video. Bauda visām maņām, pat taustei, jo likās, ka gaisā var fiziski sataustīt patīkamo enerģiju. Un zosāda, zosāda. Esat dzirdējuši kaut ko par eksorcismu? Nu re, tieši tā es tur jutos – it kā manī kāds būtu iemiesojies un dzīvotu savu dzīvi. Un tam kādam ļoti patīk Instrumenti, līdz ar to viņš grib kratīties kā epilepsijas lēkmē, izkliegt neartikulētas skaņas un sist plaukstas vietā un nevietā.

Un man patīk, nē, es mīlu to apbrīnojamo vienkāršību un cilvēcību, un humoru, kas no viņiem nāk. Ne tikai no pašiem māksliniekiem - arī no meitenes, kas, manuprāt, bija viņu tviterpavēlniece Līva Pētersone – tik forši skatīties, kā viņa, tieši tāpat kā mēs, parastie mirstīgie, dzied līdzi dziesmām. Nu pavelk, pavelk tā foršā atmosfēra un milzīgā atdeve, kas nāk no skatuves. Var redzēt, ka patīk ne tikai mums, bet arī viņiem, un tas laikam ir tas foršākais.

Pēc koncerta neapšaubāmi palieku pie sava uzskata par to, ka Instrumenti ir labākā Latvijas grupa. Kad pārējie sāks nedzert pirms kāpšanas uz skatuves, pamainīt dziesmām ritmu vai mazliet izkāpt no grupas tēla rāmja, Instrumenti varbūt būs apdraudēti. Vai arī nē. Albums kā nenodilstoša bauda un koncerts vēl jo vairāk. Vairāk mums grupu ar tiešām talantīgiem un kreatīviem jauniešiem, vairāk šovu, kuros ieguldīts milzīgs darbs, vairāk vienkāršības un vairāk instrumentu/”Instrumentu”, idritvai!

Te viens no fona video. Šis skatītājiem laikam patika vislabāk.

Un te mazā evijiņa spēlē ‘pandās’.

Always write angry letters to your enemies. Never mail them.

Kad pamatskolā braucām ekskursijās uz cirku vai zoodārzu, vai Raiņa dzimtajām mājām, man tas vienmēr bija piedzīvojums ne tikai tūrisma objektu dēļ (jo kurš bērns gan negrib apskatīt mirušu onkuļu mājas), bet arī tāpēc, ka pārvietošanās no punkta A uz punktu B notika ar autobusu. Kā bērnu mani valdzināja autobusu smarža, samtainie sēdekļu pārvalki un šoferi ar kuplām ūsām un dermantīna vestēm ar daudzām kabatām. Tādu ekstru kā braukšana autobusā es tiešām baudīju pāris reizes gadā skolas ekskursiju un citu dabas anomāliju ietvaros, jo, lai kur man vajadzētu un lai ko es gribētu, vecāki vienmēr mani ir iesēdinājuši mašīnā, aizveduši līdz vēlamajam mērķim un vēl uzslavējuši, ka čīkstēju tikai pavisam mazliet.

Sākot studēt, sapratu, ka sabiedriskais transports un tā patērētāji nu kļūs par maniem jaunajiem labākajiem draugiem. Pirmo reizi braucot maršrutā Varakļāni-Valmiera, izbaudīju daudzas pirmās reizes – pirmo reizi pati pirku autobusa biļeti (un es nejokoju, lai cik skumji tas nebūtu), pirmo reizi man palika slikta dūša, jo pirmo reizi blakus apsēdās vīrietis, kurš oda pēc kaķu čurām un kontrabandas odekolona. Naivā cerībā, ka citreiz būs labāk, arī nākamajā reizē apsēdos autobusa priekšējā pusē. Scenārijs, protams, līdzīgs – blakus apsēdās kāds vīrietis, kura ikdienas uztura deva, kā nospriedu, sastāvēja no siļķēm un alus „Vanags”. Savienojumā ar smaržām Chanel No”Kūts smaka”, tie radīja eklektisku baudījumu vairāku stundu garumā.

Jā, tas, ko esmu iemācījusies un gribu iemācīt arī citiem, ir - nekad nesēsties autobusa priekšējā galā. Ja autobusā iepeldēs tante zemūdenes lielumā, viņa noteikti negribēs līst aizmugurē, tāpēc ar blīkšķi piezemēsies pirmajā solā, kurš būs pa rokai. Un beigās tu, cilvēks, attopies, ar seju piespiests pie loga un apbērts ar smilšu kūkas drupačām, ko tante ēd, vienlaikus pa telefonu lamājot dēlu. Varu gan mierināt – statistika rāda, ka lielās tantes un ar īpašu smārdu apveltītie onkuļi parasti apsēžas blakus man, līdz ar to pārējiem autobusa pasažieriem nav pamata uztraukumam.

Nesēdēšana priekšā arī ļaus izvairīties no Dzintara smaržu mākoņa, kas ir firmas zīme gandrīz visām pirmspensijas vecuma lauku skolu skolotājām. Visām sievietēm būtu jāiemāca šo sieviešu neredzamais ierocis – viens smaržu pūtiens ir krietni par maz, jāpūš vismaz četras reizes. Nē, labāk jānoskrūvē smaržu pudelei korķītis un tās tā pamatīgi jāiešļakstina krūtežā. Lai jūt pat tie, kas divus metrus zem zemes. Jā, ja autobusā nejūtu saulē pastāvējušus „Rīgas ceriņus” un citu Dzintara šedevru aromātu, rīts nav izdevies, nudien.

Kas vēl mani mulsina autobusos (lasīt: par ko vēl es gribu pasūdzēties) – solu attālums vienam no otra. Es saprotu, ka mūsdienās visu ražo Ķīnā, bet nevajadzētu tik ļoti paļauties uz mazo cilvēciņu kāju garumu un tomēr censties piemērot autobusus vidējā eiropieša garumam – mūs tomēr ir skārusi Černobiļa, un mēs esam pamanījušies izstiepties virs 150cm. Es nezinu, vai es ar saviem 180 centimetriem esmu ietilpināma kategorijā ‘vidējais eiropietis’, taču autobusi man sagādā fatālas mokas. Ceļā uz augstskolu es paspēju izlocīties visu latīņu alfabēta burtu formā, beigās tāpat attopoties, iekārusies ejā vai ar ceļgaliem durot priekšā sēdētājam mugurā. Nezinu, vai man kājas jāliek aiz ausīm vai blakussēdētāja klēpī, taču vajag sēdekļu attāluma revolūciju, idritvai micīt.

Bet visādi citādi celties piecos rītā un trīs stundas kratīties ir mana mīļākā nodarbe.

Šorīt daudz klausījos Adeli pa ceļam, tāpēc, re, jums tā sieviete un abi viņas vidējie pirksti. Dzīvajā viņa izklausās mazliet kā gangsta no hood.

We need a black pope and she better be a woman

Es šorīt pamodos un jutos labi. Biju jau paspējusi aizmirst, kā ir pamosties bez kamola kaklā un absolūtas nevēlēšanās pat izkāpt no gultas. Jā, šonedēļ manā dzīvē notika milzīgas pārmaiņas. Nepatīkamas pārmaiņas. Par tām es biju informēta jau labu laiciņu, taču, kad liktenīgā diena pienāca, vienalga bija sajūta, ka kāds ir pamatīgi iesitis zem jostasvietas. Es nespēju noticēt tam, ko teikšu, jo šo teicienu es parasti biju asociējusi tikai ar absolūtiem neveiksminiekiem, kurus regulāri gandrīz notriec auto vai sasper zibens, taču – viss, kas notiek, notiek uz labu.

Bet nē, lai cik arī pirmā atkāpe nebūtu bijusi rozā un pozitīviņa, es neesmu zaudējusi savu sarkasmu un „īpašo skatījumu uz dzīvi” (tā reiz izteicās kāds mana bloga lasītājs, kurš acīmredzot osta līmi vai smēķē ko nelegālu). Man joprojām pārsvarā viss kaitina, liek gribēt sarkasmot un šķiet absurds. Piemēram, tas, ka man šogad ir jauna istabas biedrene. Biju jau paspējusi pierast pie tādas, kura kojās uzrodas ar tikpat apskaužamu regularitāti kā saules aptumsums. Man patika, ka Ilze (vārds, protams, nav izdomāts) mani apciemo pa retam, kas ļauj man pilnībā izbaudīt dzīvi vienatnē, taču reizumis apvelta ar kvalitatīvu iespēju pasocializēties (lasīt: sēdēt katrai pie sava laptopa un, nepaceļot no tā acis, runāt pilnīgas nejēdzības).

Tagad man ir istabas biedrene, kurai nepiemīt šī lieliskā Ilzes īpašība – viņa te ir katru dienu. No vienas puses, man ir tāds posms dzīvē, kad kāda cilvēka fizisks tuvums nenāk par ļaunu (nē, es joprojām esmu heteroseksuāla tipa attiecībās). No otras puses, viņa nesaprastu manu vēlmi vakaros vingrot apakšveļā, runāt ar saviem kaktusiem, lai tie augtu labāk, un žāvēt matus, dejojot pie Robinas. Patiesībā viņai gan jau arī tagad ir lietas, ko viņa nesaprot – piemēram, tas, kā viens cilvēks var apēst tik daudz. Man absolūti neveidojas sāta sajūta, līdz ar to pārtikas rotācija manā ledusskapī noris ar teicamu ātrumu (tajā pašā laikā, mans svars ir nemainīgs jau no 11.klases, un tas brīnumainā kārtā nav 120 kg). Viņu gan jau kaitina arī mana ieklemmēšanās uz vienu dziesmu (vienurīt to nabaga meiteni pamodināju ar sirdi plosošas vijoļspēles gabalu, ko nekautrējos klausīties apmēram 12 reizes no vietas).

Es neesmu labs cilvēks kopdzīvei. Es cenšos pielāgoties un, piemēram, čipsus vai ābolus skaļi grauzt tikai, esot vienatnē (naktī... zem segas... ar lukturīti...), un lielākoties man tas arī sanāk, bet es tomēr pārāk izbaudu vientulību.

Kas vēl man ir sakrājies uz sirds? Jā, esmu piefiksējusi, ka šogad sievietēm ir absolūti iepaticies publiski izrādīt savu apakšveļu. Ja nemaldos, Halle Berija bija pirmā, kura to izdarīja uz sarkanā paklāja, taču tas bija laikos, kad dinozauri vēl gāja bērnudārzā (un Halle acīmredzot sēdēja uz adatas). Jā, mēs zinām, ka jūs visas nēsājat krūšturus, taču nav vairs sestā klase, kad tas ir jāparāda publiski, it kā netīšām lencīti izslidinot no krekliņa. Un ja vien tā būtu tikai lencīte – zem baltiem, puscaurspīdīgiem krekliņiem tik vilkti visu dzīvnieku rakstu un kliedzošo krāsu krūšturi. Es nezinu, vai uzskriet tādām sievietēm veicas tikai man, vai arī tas tagad ir stilīgi, taču – paldies jums par informāciju, ko es negribēju zināt.

Viss. Savu esmu pateikusi. Kā akmens no sirds novēlās, nudien. Paldies par uzmanību, ēdiet veselīgi un sūtiet man naudu.

(Es jokoju. Vai arī nē.)

Un šī ir dziesma, kas man sēž galvā. Līdz vājprātam skaista.

Life doesn't imitate art, it imitates bad television /Woody Allen/

Man gribas pačīkstēt. Un nevajag bāzt batonus un teikt, ka jūs to nedarāt – visi čīkst. Citi vairāk, citi mazāk, bet visi cilvēki čīkst. Tas mums ir gēnos. Čīkstošām mātēm dzimst vēl čīkstošākas meitas. Cilvēkam patīk, ka citi viņu pažēlo, izliekas, ka saprot un/vai cieš līdzi. Tas ir tā kā bildē pāris rindiņas zemāk – mēs apzināmies, ka visiem patiesībā vai nu baigi vienalga, vai arī viņi tikai priecājas par mūsu problēmām, bet vienalga esam neatlaidīgi kā Dons Kihots un turpinām iesākto. Bet pietiks te liriskās atkāpes, labāk paskatieties bildīti un lasiet tālāk.

Tad nu, lūk, šis raksts būs mans milzu čīkstiens. Varbūt pat brīžiem par sevi paņirgāšos, bet tas tikai tāpēc, lai jūs par mani smietos mazāk.

Prieks #1

Es ļoooti ilgi nebiju braukusi ar mašīnu. Apstākļi sagrozījušies tādi, ka mums šobrīd ir tikai viens auto, un tā kā mana ģimene ir ar svarīgiem pienākumiem apkrautas biznesa haizivis, auto brīvs ir tikai naktīs. A naktīs es guļu. Vai ēdu. Vienvārdsakot, esmu aizņemta ar lielām lietām. Un vispār man no tumsas ir bail.

Kad pēdējā laikā biežāk tiku pasēdēt pie stūres (un ne tikai pasēdēt, bet arī PAT pabraukt), bikses teju bija pilnas ar dzeltenu prieku. Vienu vakaru pēc dienas pārbraucieniem novietoju mašīnu nakts guļai pagalmā. Jā, tieši pagalmā, jo Varakļānos dzīvo plus mīnus četri ar pusi cilvēki, no kuriem tikai viens ir zaglis, līdz ar to zādzību līmenis ir niecīgs. Pie tam, mums ir suns, kurš ir tik agresīvs, ka kož saimniekiem, auto riepām un pats sev, tādēļ par zagļiem nav jābaidās.

Lai nu kā, autopārkinga procesā, kas ir apmēram 50 metru garš brauciens pa gludu pagalma virsmu, es paspēju mašīnu salauzt. Secinājums - citiem cilvēkiem ir zaļie īkšķīši, man ir nelaimes putna rokas (starp citu, man vidusskolas kursā bioloģijā bija 5 (likās, ka šis info te iederas)).

Prieks #2

Es esmu cilvēks, kurš visu izdara laikā. Es nekad nekavēju lekciju sākumus, vidusskolā nekad nenokavēju pusdienu starpbrīdi un mājasdarbus nododu laikā. Lieldienu brīvdienās izvācoties no kopmītnēm, bija tā maģiskā sajūta, ka viss nu ir beidzies. Aizbraucu mājās, atslābu, ik pa laikam uzrakstīju kādu akadēmisko darbu, taču kopumā biju līdz vājprātam laid-back un chilled. Kad e-pastā saņēmu ziņu par to, ka kādā kursā izliktas atzīmes, ar pārlaimīgu seju devos vērtējuma izlūkos. Atveru failu un ... pārņem sajūta, ka esmu kļuvusi par vīrieti un kāds ar ķieģeli ir iezvēlis zem jostasvietas – man nav atzīmes, jo neesmu nodevusi mājasdarbu. Protams, histērija, panika, pašnāvnieciskas domas un puslitra tilpuma asaras. Citiem tas varbūt liekas smieklīgi, man gan līdz pat šim brīdim tas neliekas nekas pārāk uzjautrinošs. Samierinos ar domu, ka esmu sabojājusi reputāciju savās acīs, augstskolas izlaidumā nevarēšu teikt, ka man nav bijuši akadēmiskie parādi, un vecāku dāvana manā 20 gadu dzimšanas dienā būs maksa par laikā nenodotu mājasdarbu. HI-LA-RI-OUS, evij, Tu gan esi viens velnišķīgi smieklīgs skuķis!

Prieks #3, #4, #5...

Vispār notiek vēl daudz kas – šorīt pamodos no tā, ka gandrīz ievēmu sev mutē, uz pieres metas pumpas, kas liek domāt, ka esmu bijusi Černobiļas tuvumā, iespēja, ka konta saturs tuvākajā laikā kļūs lielāks par pašreizējiem 19 santīmiem ir tikpat liela kā izredzes manā taisnajā zarnā atrast naftu... Un vēl visādas privātas lietas.

Protams, esmu no tām sievietēm, kuras pārspīlē pilnīgi visu, taču man noteikti ir klājies labāk.

Kāds ir mana stāsta mesidžs? Varat būt mierīgi – kādam iet sliktāk kā jums.

Un nē, es nerunāju par nabaga Osamu, kuram nu, iespējams, jāsēž mājās un jāskatās televizors pavisam klusu, lai kaimiņi noticētu, ka šis ir beigts. Es nerunāju arī par līdz riebumam smuko Keitu, kurai naudas dēļ nākas apprecēt meitu ģēģeri Viljamu, kuram ir tendence uz resnumu un matu zaudēšanu. Gan jau, ka arī naftas tirgus akcijas krīt (es pieļauju, ka tas ir slikti), un sievietes turpina mirt no bulīmijas. Īsāk sakot, šis ir mirklis, kad varat mani mierināt un teikt, ka mani mati ir skaisti kā zīda palags un acis ir dziļas kā okeāns. Es apzināšos, ka tas viss ir buļļa kakas, bet tomēr jutīšos labāk. Muļķim muļķa ieradumi.

Ak, kur es čīkstētu, ja nebūtu bloga?...

Un tā kā šodien ir smuka diena, jāklausās smukas dziesmas.

The past is a foreign country, they do things differently there

Jau kādu laiku ik pa brīdim iemetu aci savā blogā. Žēl skatīties, kā te vējš pūš un sāk smirdēt pēc pelējuma un naftalīna. Skumja seja un melnas asaras acīs par to, ka bloga autores dzīvē nekas dižāks par lekciju apmeklēšanu divreiz nedēļā, praksi koju apstākļos, iekšējiem strīdiem „griezt vai audzēt matus” un nemitīgiem starpkontinentāliem telefona zvaniem nenotiek.

Ņemot vērā to, ka esmu uzsākusi nopietnas sievietes dzīvi, tobiš, pievērusies vienam lieliskam vīrietim un savu „gandrīz precētās sievas” statusu mainīt nedomāju, varu atļauties te publiski papļerkstēt par to, kā man ir gājis. Pieņemsim, ka šis ir sava veida memuārs. Ja būtu iedomīgāka, es pat teiktu, ka šī ir tāda maza autobiogrāfija (jo mana dzīve ir tik aizraujoša).

Kopš man mājās parādījās internets, esmu bijusi aktīva tā patērētāja. Šķiet, viss sākās ar draugiem.lv un pirmo e-pastu iekš inbox.lv, kas likās vājprātā stilīgi (vispār arī tagad inboxa ēpasts ir kruti – vintage tomēr). Patīkamais satraukums, aicinot draudzēties lielos puišus no vidusskolas (pirms tam rūpīgi vairākkārt izpētot viņu profilus un gaidot, ka varbūt viņi uzaicinās pirmie), portāla albumā ievietotas skolas bibliotēkas putekļainajā skenerī ieskenētas bildes, līdz ar to arī pirmie komentāri, nepazīstamas sejas profila apmeklējuma statistikā. Uj, sentiments.

Neatceros, ar ko tas viss sākās (ehh, ja es nebūtu izdzēsusi veco dr.lv profilu...), taču ar laiku man iepatikās sarakstīties ar svešiniekiem. Protams, mostly vīriešiem. Likās, ka lieliskākas „attiecības” nevar būt – pret tevi vienmēr cenšas izturēties jauki, ik pa brīdim paslavē un liek justies labi. Apnīk runāt, noklikšķini uz „Iziet”. Un tiklīdz sarunu partnerī parādās kāda nepatīkama iezīme – neatbildi un aizmirsti. Tik vienkārši. Next!

Šķiet, pirmā nopietnā sarakste man bija ar blondu metālistu. Tā kā pati biju kinda emo, likās, ka tas ir likteņa pirksts. Bija, bija likteņa pirksts – vidējais. Šim es pēc pāris gadiem neveiklā kārtā uzskrēju virsū Dziesmu un Deju svētkos. Metālistam sekoja vairākus gadus ilgas virtuālās sarunas ar prātā sačakarēto alkoholiķi, toreizējo medicīnas studentu no Rīgas. Absolūti nekādas intereses par viņu kā pretējo dzimumu, vienkārši līdzīga pasaules uztvere (cinisms un sarkasms spaiņiem). Pretīga rakstura vientuļnieks no Ventspils, kurš mani nelika mierā ilgu laiku. Metālists ar dzejnieka dvēseli no Rīgas, kurš mīlēja ausīs liet medu. Bārdains sātanists no Latgales laukiem, pārāk erudīts manam ķieģeļa intelektam. Brunču mednieks no Jēkabpils, ar kuru satikos Jāņu naktī (papardes zieds netika atrasts, kaut arī tā izklausās). Interesi piesaistošs kompleksainis no Rīgas ar mūžīgu vēlmi mani analizēt, reiz satikts Valmierā uz pāris tasēm tējas. Vienvārdsakot, kaudzēm prātīgu un/vai bezgala stulbu virtuālo sarunu ar dažādiem vīriešiem.

Nezinu, kurā mirklī visa tā interneta lieta pārvērtās par maindfaku. Pa kuru laiku daļa vīriešu kļuva par naiviem un cerību pilniem jēriņiem? Tu, sieviete, normālā valodā un bez jebkādiem slēptiem mājieniem saraksties ar kaut kādu puiku no Valmieras apriņķa, uztver viņu kā random interneta personu, ko izmanto, lai īsinātu laiku, taču – WHAAAAT?! – pēc pāris mēnešu vēstuļu apmaiņas viņš ņem un atzīstas Tev mīlestībā. Nu kas tas par sū*u?! Ne reizi neesam tikušies, manu balsi nav dzirdējis pat telefonā, bet saka, ka mani mīl. Varbūt es vispār esmu 53 gadus veca vientuļā māte, kura ar saviem pieciem bērniem dzīvo treilerī, gaida no cietuma atgriežamies vīru un ēd vecus kēksiņus. Nezinu, ar ko viņš sirga. Novirzes? Kompleksi? Manā rakstības stilā saskati līdzības ar savu māmuļu? Nē, paldies. Bloķēt un aizmirst.

Jāatzīst, ka šis nav ļaunākais gadījums. Ir bijis trakāk. Piemēram, sarakstoties ar kaut kādu dzīves nomocītu, periodiskas depresijas pārņemtu un „līdz nāve mūs šķirs” mīlestības meklētāju no galvaspilsētas. Viss, protams, sākas kā parasti – ar vēstulēm, kurās abas puses cenšas izlikties labākas, nekā ir. Vēstules ar laiku kļūst biežākas un personiskākas. Un – tadāāāā! – kādā jaukā vakarā, atnākot no teātra, koju istabiņā mani sagaida milzīgs manu mīļāko puķu pušķis. To gan man nogādājusi kāda starpniece, kuras identitāte joprojām ir miglā tīta, bet vienalga. Romantiski? Nu laikam jau. Bet biedējoši arī.

Būtu bijis jauki, ja viss beigtos ar gerberām. Viss beidzās ar sms manā dzimumdienā, ko saņēmu, braucot autobusā uz Valmieru – „Gaidu Tevi Valmieras autoostā”. Paga, KO? Par spīti tam, ka biju teikusi, ka satikties negribu, viņš atkratās uz Valmieru? Pirmā doma – izkāpt pieturu ātrāk, izsaukt taksi un mierīgu sirdi pavadīt dzimšanas dienu kojās aperitīva apskāvienos. Bet nē, ieslēdzās manī kaut kāds dumjš pienākums un absurda sirdsapziņa – nolēmu, ka let’s just get it over with.

Izkāpju no autobusa, kur mani gaida divi pārsteigumi. Pirmais ir Ilze un Kārlis, bet šis pārsteigums bija tiešām jauks. Otrais gan ne tik ļoti. Stāv un gaida mani tur viens, nokrāvies ar dāvanām un puķēm (tiku pie lietām, kuras pati atļauties nevaru). Neatceros, cik ilgi es izturēju, taču ar to arī viss beidzās. Ar dāvanām mani arī neuzpirkt. Varbūt esmu ļauna, bet puikā mani kaitināja viss, sākot ar ārējo izskatu, beidzot ar vēlmi būt jaukam arī dzīvē, līdz ar to sarakste paputēja, un viņš tika bloķēts visur, kur iespējams.

Telefonisku apsveikumu vārdadienā gan, protams, saņēmu.

Ko es ar šo visu savas dzīves iztirzājumu gribu pateikt? To, ka internets ir kruta fīča līdz brīdim, kamēr to mēģina pārnest 3D. Ne vienmēr, bet tomēr. Dzīvē viņi reti ir tik smieklīgi un jauki kā internetā. Arī izskatās daudz sliktāk. Un, iespējams, ka no viņiem nevarēs tikt vaļā. Jārēķinās, ka jaukais, pieklājīgais un patīkamais interneta tipāžs dzīvē var pārvērsties par rupju un egoistisku kretīnu, kurš beigās tevi vajās kā dresēts rotveilers. Protams, viss var beigties pa smuko (kā man ar Mārtiņu), bet, papētot manu statistiku, iespēja ir apmēram 1:10 (un iespējams, ka tas nav ļaunākais variants). Bet varbūt vienkārši mana karma is a bitch, un man ellē ratā neveicas.

Kā ir tagad? Tagad vienīgais cilvēks, ar ko es sarakstos internetā, ir Karlīna. Ļaunākais, ko viņa man ir pateikusi ir „Man dažreiz ir bail no tā, cik mēs esam līdzīgas”. Un es vismaz esmu droša, ka viņa nekad mani nevajās un mīlestībā arī neatzīsies.

Un rekur nobeiguma video. Dziesmai nav nekāda sakara ne ar ierakstu, ne ar manu dzīvi. Vienkārši Beirut ir vareni, es jums galvoju.