Es šorīt pamodos un jutos labi. Biju jau paspējusi aizmirst, kā ir pamosties bez kamola kaklā un absolūtas nevēlēšanās pat izkāpt no gultas. Jā, šonedēļ manā dzīvē notika milzīgas pārmaiņas. Nepatīkamas pārmaiņas. Par tām es biju informēta jau labu laiciņu, taču, kad liktenīgā diena pienāca, vienalga bija sajūta, ka kāds ir pamatīgi iesitis zem jostasvietas. Es nespēju noticēt tam, ko teikšu, jo šo teicienu es parasti biju asociējusi tikai ar absolūtiem neveiksminiekiem, kurus regulāri gandrīz notriec auto vai sasper zibens, taču – viss, kas notiek, notiek uz labu.
Bet nē, lai cik arī pirmā atkāpe nebūtu bijusi rozā un pozitīviņa, es neesmu zaudējusi savu sarkasmu un „īpašo skatījumu uz dzīvi” (tā reiz izteicās kāds mana bloga lasītājs, kurš acīmredzot osta līmi vai smēķē ko nelegālu). Man joprojām pārsvarā viss kaitina, liek gribēt sarkasmot un šķiet absurds. Piemēram, tas, ka man šogad ir jauna istabas biedrene. Biju jau paspējusi pierast pie tādas, kura kojās uzrodas ar tikpat apskaužamu regularitāti kā saules aptumsums. Man patika, ka Ilze (vārds, protams, nav izdomāts) mani apciemo pa retam, kas ļauj man pilnībā izbaudīt dzīvi vienatnē, taču reizumis apvelta ar kvalitatīvu iespēju pasocializēties (lasīt: sēdēt katrai pie sava laptopa un, nepaceļot no tā acis, runāt pilnīgas nejēdzības).
Tagad man ir istabas biedrene, kurai nepiemīt šī lieliskā Ilzes īpašība – viņa te ir katru dienu. No vienas puses, man ir tāds posms dzīvē, kad kāda cilvēka fizisks tuvums nenāk par ļaunu (nē, es joprojām esmu heteroseksuāla tipa attiecībās). No otras puses, viņa nesaprastu manu vēlmi vakaros vingrot apakšveļā, runāt ar saviem kaktusiem, lai tie augtu labāk, un žāvēt matus, dejojot pie Robinas. Patiesībā viņai gan jau arī tagad ir lietas, ko viņa nesaprot – piemēram, tas, kā viens cilvēks var apēst tik daudz. Man absolūti neveidojas sāta sajūta, līdz ar to pārtikas rotācija manā ledusskapī noris ar teicamu ātrumu (tajā pašā laikā, mans svars ir nemainīgs jau no 11.klases, un tas brīnumainā kārtā nav 120 kg). Viņu gan jau kaitina arī mana ieklemmēšanās uz vienu dziesmu (vienurīt to nabaga meiteni pamodināju ar sirdi plosošas vijoļspēles gabalu, ko nekautrējos klausīties apmēram 12 reizes no vietas).
Es neesmu labs cilvēks kopdzīvei. Es cenšos pielāgoties un, piemēram, čipsus vai ābolus skaļi grauzt tikai, esot vienatnē (naktī... zem segas... ar lukturīti...), un lielākoties man tas arī sanāk, bet es tomēr pārāk izbaudu vientulību.
Kas vēl man ir sakrājies uz sirds? Jā, esmu piefiksējusi, ka šogad sievietēm ir absolūti iepaticies publiski izrādīt savu apakšveļu. Ja nemaldos, Halle Berija bija pirmā, kura to izdarīja uz sarkanā paklāja, taču tas bija laikos, kad dinozauri vēl gāja bērnudārzā (un Halle acīmredzot sēdēja uz adatas). Jā, mēs zinām, ka jūs visas nēsājat krūšturus, taču nav vairs sestā klase, kad tas ir jāparāda publiski, it kā netīšām lencīti izslidinot no krekliņa. Un ja vien tā būtu tikai lencīte – zem baltiem, puscaurspīdīgiem krekliņiem tik vilkti visu dzīvnieku rakstu un kliedzošo krāsu krūšturi. Es nezinu, vai uzskriet tādām sievietēm veicas tikai man, vai arī tas tagad ir stilīgi, taču – paldies jums par informāciju, ko es negribēju zināt.
Viss. Savu esmu pateikusi. Kā akmens no sirds novēlās, nudien. Paldies par uzmanību, ēdiet veselīgi un sūtiet man naudu.
(Es jokoju. Vai arī nē.)
Un šī ir dziesma, kas man sēž galvā. Līdz vājprātam skaista.
