Kāds skaita uzvaras, bet kāds tikai rētas, es skaitu naktis negulētās

Lai arī nekad neesmu uzdrošinājusies sevi saukt par blogeri, ir dažas lietas, kas man ir ar tiem (ha, "tiem") līdzīgas, piemēram, 1. mums ir blogi, 2. mēs tajos rakstām, 3. mēs laikam baigi alkstam uzmanības... Nu, enivei, jau kādu laiciņu sastādu sarakstu ar lietām par sevi. Kā visi lielie blogeri. 
Iespējams, šī ir tikai pirmā daļa.

Reiz pirms daudziem gadiem aizmirsu izņemt māsu no bērnudārza. Dabūju pamatīgu brāzienu no vecākiem, toties pienākums iet pakaļ māsai man ļoti ilgi pēc tam nebija jāpilda.

Patīk braukt ar autobusu. Līdz brīdim, kamēr sāp sāpēt astes kauls vai netālu apsēžas smirdošs cilvēks.

Bērnībā ar kaimiņu puikām strīdus risinājām, mētājoties ar akmeņiem. No vienām šādām `pārrunām` man joprojām ir rēta pierē.

Vājība uz kurpēm. Diemžēl nevaru tās atļauties, taču tas man netraucē sapņot par milzīgu skapi, pilnu ar apaviem. Neskatoties uz to, šobrīd man ir apmēram 16 apavu pāri, no kuriem es ne reizi neesmu uzvilkusi apmēram četrus.

Man piemīt topogrāfiskais kretīnisms. Varu apmaldīties starp trim priedēm. Rīgā man vajag gidu. Vai piecus.

Ēdot man ir obligāti jāskatās kāda filma vai seriāls. Neatceros, kad pēdējo reizi ēdu ar ģimeni pie viena galda.

Krāsojot skropstas, muti turu ciet.

Bail no atkritumu konteineriem tumsā. Vienmēr šķiet, ka metot iekšā savus mēslus, man pretī rēgosies kāds līķis.

Dienā izdzeru vismaz četrus litrus tējas. Parasti zaļās. Bez citrona un/vai cukura.

Man organismā ir lieks kauls, kas padara manu labo kāju par izmēru lielāku.

Kad uz ielas man garām iet cilvēks, es aizturu elpu. Svešu cilvēku smarža/smaka man izraisa drebuļus.

Auksts piens man šķiet pretīgs.

Kad esmu attiecībās, man interesē tikai viens vīrietis.

Spiegt iemācījos tikai apmēram 15 gadu vecumā. Lai arī pārāk bieži nepielietoju, ienīstu šo savu prasmi. Nesen skolā aplējos ar kafiju. Kursabiedru reakcija bija: „Spiegšana galīgi nepiestāv tavam tēlam”.

Mans SSB (secret single behavior) – esot mājās, skatos vecās Sex and the City sērijas un dzeru kafiju ar pienu un cukuru, salikusi kājas uz datorgalda. Nenormāla bauda, un es pat nezinu, kāpēc.

Pēdējā laikā mīlu agri celties. Parasti esmu augšā ap pusseptiņiem. Bez modinātāja.

Man patīk plānot. Katru rītu domās izskrienu cauri dienas plānam. Izbraucot no mājām ar mašīnu, domās jau pārcilāju, kur galapunktā varēšu noparkoties.

Jā, esmu šausmīga autobraucēja – kad esmu viena, braucu ātri un pārgalvīgi. Neskatoties uz to, mani nekad nav apturējusi policija, un mašīnu esmu saskrāpējusi tikai vienreiz (sagadījās maziņš incidents starp manas mašīnas bamperi un kādas vidusskolas skolotājas auto sānu).

Esmu apsēsta ar tīrību. Ir dienas, kad istabas grīdu slauku trīs reizes. Netīrumi pie kailām pēdām, drupačas uz galda un netīri trauki var man likt uzvesties neadekvāti.

Vidusskolā man bija periods, kad nebija dienas, kurā būtu apmeklējusi visas stundas.

Nekad neesmu uzskatījusi sevi par skaistu un/vai pievilcīgu. Arī gudru ne. Dažreiz gadās vājuma brīži, taču tie ilgst maksimums stundu, un tajos vainoju hormonus.

Manas smadzenes visinteresantāk darbojas ap četriem, pieciem rītā. Galvā tad ir miljons domu, kas tikai skrien cauri, tā arī nepaliekot atmiņā.

Lēnu iešanu es uzskatu par garlaicīgu. Parasti pārvietojos ar ātrumu 6-7 km/h.

Krītu kaunā, kad kāds pajautā manu skaipa lietotājvārdu.

Lietās vispirms pamanu negatīvo. Nespēju, nu nespēju skatīties uz lietām pozitīvi, tas nav manā garā un gaumē.

Man bieži gadās space-offi, kad domas kaut kur aizlido, bet es to pat nepiefiksēju. Visbiežāk tas notiek pie mašīnas stūres.

Man vienmēr ir interesanti uzklausīt viedokļus par sevi. Nožēlojami interesanti, jo par mani reti saka ko labu.

They only want you when you're 17, when you're 21 you're no fun

/ierakstu drukāju vakar ap pusnakti pēc daudzu stundu brauciena autobusā - nogurums jūtams tam caurcaurēm/
/es attaisnojos, jo vairs nemāku rakstīt/

Šodien autobusā Rīga-Rēzekne priekšā sēdēja tik ļoti pēc „Rīgas ceriņiem” smaržojoša tante, ka, aizverot acis, likās, ka sēžu taisni pašā pavasara epicentrā. Un vēl mazliet likās, ka varētu pāris reizes izvemties. Bet ne par to stāsts. Nekustīgā sēdēšana četru stundu garumā dāvāja man stimulējošu tirpoņu dibenmīkstumos un lika domāt.

Kā jums patīk svētki? Nē, šis nav retorisks jautājums, bet pieklājības pēc varam to tā saukt, jo es uz to vispirms atbildēšu pati, un jūsu atbildes iespējams nemaz nesaņemšu.

Man patīk svētki. Visi ir priecīgi, ir daudz buču, puķu, dāvanu, un vēderā ir patīkama kņudoņa (nejaukt ar iemīlēšanos un/vai ātrām kājām). Svētki ir baigi forša lieta. Ar nosacījumu, ka tie nav mani – savus svētkus es nekad neesmu spējusi izbaudīt. Gribētu vienreiz kā filmās: „Pārsteiguuuums!”, nokliedz mani jau manāmi mīkstie un sasārtušie draugi/radi/paziņas, apsēdina mani pie bagātīgi uzklāta galda, un ballīte var sākties – tu vari vienlaikus ēst no četriem šķīvjiem un labākā drauga klēpja, jo trauki tev tāpat nebūs jāmazgā, un telpu uzkopšana ir tava pēdējā problēma. Tu esi vakara nagla, ome tev uzdāvina ko jēdzīgu, nevis apakšbikses un zeķes, un alkohola ietekmē neviens nekļūst kaitinoši argumentatīvs/kuņģa saturu apvaldīt nespējošs.

Šo rindkopu es ar nolūku rakstīju mazliet utopiskā garā, jo....

Manā dzīvē notiek mazliet citādāk. Vispirms ir stress par to, ko likt uz galda („šitie salāti jau katru reizi ir/šitos nevar, jo Jankam negaršo tuncis”), tad ir stress par to, kas un kad visu pagatavos („man nav laika, man galds jāklāj”), tad ir stress svētku dienā („ko es darīšu, ja man saplīsīs zeķbikses/viesiem beigsies sarunu temati/kāds sāks runāt par reliģiju vai politiku”) un pēc tam ir stress par trauku mazgāšanu. Prieka nav nevienā mirklī. Taisni kā nelaime tā mana dzimšanas diena.

Man šodien paliek 21. Nē, es neklabinu šo ierakstu, lai visi te mani tagad tā sirsnīgi apsveiktu ar ierasto (flower) viesu grāmatā. Es klabinu, jo gribas ko teikt. Divdesmit pirmās dzimšanas dienas iekrišana sestdienā taču noteikti nav nejaušība, vai ne? Kalendārs kliegtin kliedz, ka man jāizmanto visas sava jaunā vecuma priekšrocības, t.i. jānokārto kāds ātrais kredīts, un, ģērbtai 12cm augstās papēžkurpēs, jāiekaro, piemēram, Nautilus (mņau!) bāra lete. Tā vietā es rītdienu pavadīšu mājās, mierā un klusumā. Man ir 21 gads, bet neinteresē ballēšanās. Dzimšanas dienas dāvanā es gribu saņemt jauno Murakami triloģiju un virtuves svarus. Savus fantastiskos svētkus es svinēšu tikai ģimenes lokā. What’s wrong with this picture? Vai es varu vainot vecākus pie tā, ka esmu morāli salauzta, vai tomēr man jāmeklē cits grēkāzis? Ja cits, tad kas? Ome? Māsas? Augstskola? Valdība?

Bet ko nu par to. Ja reiz par svētkiem, es varu pastāstīt par to, kas man tajās vienmēr ir paticis. Divas lietas. Pirmā – tā daļa, kurā visi ēd. Ja nu jums kādreiz gadās sagatavot pārāk lielu cienastu, varat aicināt ciemos mani. Īpaši talanti – tortei varu uzēst siļķi, ļoti skaidri izrunāju vārdus ar salātu pilnu muti, un, ēdot cepumus, piebirdinu tikai savu, nevis arī blakussēdētāja klēpi.

Otrā - tā daļa, kurā visi man dod dāvanas. Nē, vispār tā daļa man nepatīk, jo man novēl visādas lietas, un es jūtos neveikli, jo visi skatās un gaida manu reakciju, tāpēc es mulstu, sarkstu un uzvedos neadekvāti. Teikšu īsāk – man vienkārši patīk dāvanas. Kad man bija pieci gadi, man vārdadienā kāds uzdāvināja trīs leļļu komplektu. Es biju starā. Bērnības svētkos ome man uzdāvināja torti lāča formā. Likās, ka pasaules labāko dāvanu saraksta uzvarētājs ir viennozīmīgs. 

Šogad es jau kādu laiku mērķtiecīgi skaloju vecākiem smadzenes, ik pa laikam it kā netīšām ieminoties par potenciālajām dāvanām. Ir rezultāts! Rīt piecos braukšu pie astroloģes. Šonakt domāšu par to, ko gribu viņai jautāt. Rīt, cerams, iespaidus būšu spējīga ieklabināt blogā. Ja ne, tad izteikšos klabā. Ja ne, tad tviterī. Nu, kaut kur es izteikšos pilnīgi noteikti.

Tagad gan es eju gulēt. Kļuva kaut kā neracionāli skumji. Uzdāviniet man kaut ko pret trakojošiem hormoniem. Lai jums padzied Chinawoman.