Daudz buču un lauku gaisa, milzīgas ēdienreizes un vēl milzīgāks miegs, kā arī vecmammas nebeidzamie stāsti – apmēram tā īsumā varētu raksturot manu un Mārtiņa ciemošanos pie omes. Taču kas gan es par topošo žurnālistu (vieta smiekliem), ja kaut ko raksturošu īsumā.
Dzīvojot Varakļānos jau no maija beigām, abi bijām izstaigājuši visas iespējamās un neiespējamās vietas – mazpilsēta ar saviem pāris pastaigu maršrutiem bija apnikusi līdz mielēm. Protams, tas nebija vienīgais un galvenais mūsu ekspotīcijas iemesls – ome laukos visas savas zemnieces karjeras garumā (kas tagad ir sasniegusi tieši 20 gadu atzīmi) ir cīnījusies ar garlaicību, līdz ar to viņa tikai priecājas par ciemiņiem. Pēdējo reizi, kad pēc saunas visi ģimeniski sēdējām ārā pie ugunskura, viņa ieminējās, ka es reiz varētu paņemt pie rokas (un ne tikai) savu vīrieti un atčāpot ciemos. Runāts – darīts.
Svētdien, 18. jūlijā (datums, protams, ir ļoti svarīga detaļa), abi, izmantojot tautā plaši pielietoto transportlīdzekli 2K, devāmies ceļā. Laiks karsts, ceļš putekļains, turzā līdzi šķidrs ciemakukulis, un vēl tam visam pa virsu bezgaiss.
Tā sākās 3 dienu izbrauciens pa omes atmiņām un virtuvi. Es omi pazīstu jau tieši ... mmm ... 19 gadus un zinu, ka runā viņa vairāk kā radio aparāts un gatavo ēst kā armijai (tikai krietni garšīgāk), taču Mārtiņam tas viss bija jaunums, es pat teiktu – morāls trieciens. Ierasto kluso un `plāno` brokastu vietā mēs saņēmām nebeidzamu pļurkstēšanu par kaimiņienēm, bērnību, radiem, draugiem, dzīvniekiem uttutjp. un vairāku ēdienreižu lieluma pārtikas gūzmu (nav jau brīnums, ka no omes puses mums nav neviena tieva radinieka, visu svars grozās tā ap 100kg (īsts latvietis sākas no centnera, kā saka mans tēvs)). Viņas vīrieši (opis un krusttēvs) jau ir pieraduši pie kārtīgām vakariņām, taču manam vīrietim tas viss izrādījās mazliet par daudz – pēc 3 dienu uzbarošanās kūres viņa smukā vēderprese mazliet atgādināja manu riepu.
Patiesībā ome ir gana interesants cilvēks. Vienmēr pozitīva, savam vecumam pārsteidzoši atvērta uzskatos (sarunas par seksu un perversi joki šajā mājā pilnīgi noteikti nav tabu), sirsnīga un labestību izstarojoša, sabiedriska, skaļa un runātīga. Viņa man ir mācījusi gan lietot alkoholu, gan izsargāties, gan arī daudz ko citu. Ome nesmaržo pēc padomjlaikiem, naftalīna vai govs dibena, viņa smaržo pēc bučām un apskāvieniem. Pēc mīļuma un laukiem.
Taču, lai cik ļoti arī man negribētos turpināt omes apjūsmošanas maratonu, šajā rakstā noteikti jāpiemin arī viņas kaimiņiene – epohālā Zina. Lai arī jau sasniegusi 60 gadu robežu, viņai vēl mietu dir*ā var nolauzt (ar šo teicienu mana māte apzīmē cilvēka spēcīgumu un dzīvelīgumu). Skaļa, sevi neierobežojoša un brīva. Kādam varētu likties ļoti prasta un neaudzināta, taču mums viņa vienkārši izraisīja neviltotus smieklus. Sieviete – leģenda, kā teica Mārtiņš. Tas nekas, ka mēs sēžam un pusdienojam, tas nekas, ka esam aizsākuši savas sarunas – viņa atnāk, apsēžas pie galda un .. atver muti. Šo neapturamo lamuvārdu gūzmu neviens vīrietis nevar pārspēt. Īsa, izkaltusi, sirmiem, vienmēr netīriem matiem un biezām, noslīdējušām brillēm – šī mazā un ārēji visai nevainīgā būtne sagrauj visas mūsu cerības par skaistu pensijas laiku, parādot, ka vecumdienas nekad tā īsti nepienāk. Tiešām šķiet, ka viņa sevī iemieso jaunības maksimālisma esenci. Zina sevi neierobežo vecuma rāmjos – ja vēlas, uzvelk minisvārkus ar zelta krāsas zeķēm. Ja vēlas, uz kapiem pie vīra aizbrauc pārdrošā, spilgti sarkanā kleitā. Skaudiet, sievietes, skaudiet viņu par uzdrīkstēšanos.
Tā nu mēs laukos vadījām dienas – starp suņiem, kaķiem un kolorītiem cilvēkiem. Plānoto divu dienu ciemošanās izvērtās trīs dienas garās brīvdienās, kuras, iespējams, būtu bijušas vēl garākas, ja vien .. nu jā, nav svarīgi. Sabučoti, pavadīti, uzresnējuši un ar pavasara medus burciņām maisiņā gājām mājās.
Un te mani klusie, saulainie vasaras rīti, šīs skaistās balss pavadīti.
