Ak, Latgale, tu mana tēvu zeme

Paēdušais badā mirstošos nesapratīs – to es varētu teikt, salīdzinot dzīves apstākļus lielākās pilsētās, kuras Latvijā ir tik daudz, un laukos. Vasarās laukos ir daudz foršāk – svaigi gaisi, plašumi un mierīgums. Toties, pienākot ziemai, te sākas riktīgs rokenrols. Par to arī šajā rakstā.

Nepietiek ar to, ka ceļu tīrītāji atceras par sniega novākšanu tikai pāris reizes nedēļā, kad, attapušies no dzēruma, saprot, ka atrodas darbā, nevis zem sievas. Labi, ka dzīvoju privātmājā, citādi varētu pasūdzēties arī par siltuma uzturēšanu dzīvokļu namos – Ziemassvētkos pie Mārtiņa radiatori bija knapi silti. Kurinātājiem laikam sagadījās Ziemassvētkus pārāk traki pasvinēt. Arī apgaismojums uz ielām pie mums visai spēcīgs – pāris laternas uz visu pilsētu. Protams, kam mums gaišas ielas – te taču tikai vienu reizi pēdējo gadu laikā prātā sajucis vīrietis ir skraidījis ar cirvi pa ielām un beigu beigās sevi līdz nāvei saskaldījis aptiekā – nav par ko satraukties, dzīve te ir droša.

Šorīt, veicot ikrīta sazvanīšanos ar Mārtiņu, uzzināju, ka viņam mājās nosvilis dekoders. Protams, ne paša vainas dēļ, bet gan tāpēc, ka tādos laukos, kādos dzīvojam mēs, elektrība tiek nodrošināta tik augstā līmenī, ka tā pazūd tikai kādas četras reizes stundā. Te vairs īsti nav runa par to, ka tagad viņa lielais, skaistais televīzijas aparāts rāda tikai šizofrēniski melnu bildi un dekoderis smird pēc nāves, te vairāk runa ir par principu. Tu, cilvēks, nopērc dekoderu par 80 latiem, cerēdams uz Ugunsgrēka un Degpunkta skatīšanos visa sava mūža garumā, taču jau pirmajā ziemā, pateicoties Latvenergo elektroenerģijas nodrošinājuma augstajai kvalitātei, tavs jaukais aparātiņš aiziet pie dieviem. Garantijas līgums vēl divi gadi, bet tajā iekļauts punkts, ka bojājumus, kas radušies elektroenerģijas traucējumu dēļ, neviens par velti nelabos.

Ja tā padomā, arī mums mājās, elektrībai nepārtraukti raustoties, dators ir sācis restartēties pats no sevis. Jā, tieši tagad, kad man jāraksta kursa darbs. Reiz aizmirsu noseivot un pazaudēju mazliet teksta. Skatoties globāli, jāatzīst, ka tie gan ir sīkumi.

Es saprotu, ka klienti šim uzņēmumam ir parādā milzu naudas summas, kuras beidzas ar sešām nullēm, taču tas nenozīmē, ka visu gadu var raustīt gurķi un neko citu, izņemot parādu piedzīšanu, nedarīt. Ja klienti neizpilda līgumā noteiktās prasības, viņus sūdz tiesā. Pats uzņēmums, pateicoties monopolam tirgū, var atslābt. Nekas, lai pasēž tie muļķi Latgalē bez elektrības, pēc pāris dienām salabosim un pacelsim mazliet elektroenerģijas tarifus, lai apmaksātu benzīna un cigarešu izdevumus, kas radušies elektrības skapju labošanas procesā.

Ziema nav neparedzēta situācija. Cik man ir nācies piedzīvot, tā pienāk katru gadu. Nesaprotu, kāpēc neviens ar to nerēķinās.

Rodas jautājums – garantijas ietvaros neviens elektropreces nelabo – kurš tad apmaksās klientam radītos zaudējumus? Mēs paši, muļķi, kuri izdomāja, ka grib ievilkt savā mājā elektrību?

Domājams, ka uzņēmums var ieteikt, piemēram, datoram pievienot strāvas uzturētāju jeb, latviski runājot, upsi. Varam secināt, ka upsis jāpievieno arī ledusskapim un elektriskajam čaiņikam. Un vispār – kāpēc man, godīgam elektroenerģijas rēķinu apmaksātājam, jānodrošinās pret dažādām dabas katastrofām, piemēram, ziemu, iepērkot upšus lielā vairumā? Par ko tad es maksāju? Par to, ka man sabojā elektropreces, vai par to, ka jādzīvo, turot istabā spaini ar ūdeni, jo elektrība jebkurā brīdī var pazust?

Alternatīva – elektroenerģiju ražot pašam. Pieslēgt saules baterijas, piemēram. Lieliska alternatīva – ņemot vērā to, cik procentuāli ilgu laiku Latvijā ir saulains, domājams, ka bateriju iegāde atmaksāsies.

Cita alternatīva – dzīvot sveces gaismā. Pārtiku glabāt, ieraktu sniegā, telefona vietā izmantot ruporu un intensīvākas gaismas radīšanas nolūkos naktīs istabas vidū kurināt ugunskuru.

Vienā vārdā ziņas vēstījums – sēdi un samierinies ar elektrības traucējumiem. Ņaudēšana internetā par slikto dzīvi tev nepalīdzēs, evij.

Nervu nomierināšanai:

There's nothing to do here, just whine and complain

Nevienam nav noslēpums, ka meitenes attīstās straujāk – krūtis mums parādās ap gadiem 13 (vīriešiem tās parasti parādās pēc 40, un ir salīdzinoši bezformīgas), mēnešreizes mūs ar savu klātbūtni aplaimo apmēram tajā pašā vecumā, kamēr vīriešus tās nepiemeklē vispār (jūs pat nespējat iedomāties, kādus priekus zaudējat). Vienvārdsakot, mēs nobriestam ātrāk, tāpēc ir tikai normāli, ka mazās, pumpainās tīnes ar zobu skavām un taukainajiem matiem met acis uz lielajiem, bārdainajiem vīriešiem. Tā laikam bija kāda septītā klase, kad teju visas manas klasesbiedrenes uzkrītoši flirtēja ar vidusskolas puišiem vai paklusām viņus pielūdza un mājās raudāja spilvenā par savu nelaimīgo mīlestību. Domājams, ka papētot skolas situāciju tagad, varētu secināt, ka vēsture atkārtojas. Māte daba ir viena nelabojama draiskule.

Ko es ar šo visu gribu teikt? To, ka vecāki vīrieši ir forši. Un to, ka tas ir tikai dabīgi, ka sievietēm (līdz noteiktam vecumam) patīk vīrieši, kas ir tuvāk viņu tēvu, nevis brāļu vecumam. Protams, sievietei 60 gados droši vien negribēsies sev blakus 80 gadus vecu kārumnieciņu, bet nu jā.

Vispār ideju šim rakstam man pameta Diāna, kura man jautāja, kāpēc puišeļi, reģistrējoties dažādās lapās, par niku izmanto dažādu sieviešu ķermeņu (un orgānu) daļu apzīmējumus. Patiesībā, man pašai arī kaut kādos kreisajos saitos ir nācies saskarties ar lietotājiem ‘cicis007’ u.tml. Atbilde uz jautājumu ļoti vienkārša - vīrieši, kuri izvēlas šādus nikus, parasti ar savu lietotājvārdu apzīmēto lietu nemaz i redzējuši nav. Labākajā gadījumā informāciju par savu ‘lietotājvārdu’ saņēmuši tikai no pieredzējušākajiem draugiem audiopornogrāfijas formātā (‘es ar viņu tā, viņai tur izskatās tā’).

Šis arī ir vecāku vīriešu pluss – vari būt gandrīz droša, ka jūsu seksuālās dzīves atainojumu viņš tālāk neizplatīs – vecāki vīrieši ir pietiekami nobrieduši, lai apzinātos, cik tālu un ko var runāt. Tie, kuri plātās ar savām prasmēm, nereti ir pamatīga vilšanās (mamma tā teica).

Otrais pluss – viņš zina, ko viņš grib. Padsmitnieki parasti ir tādi vējagrābšļi, kuri vienā brīdī grib tevi precēt, četrus bērnus un kolliju, bet jau nākamajā, iespieduši svešu blondīni skolas diskotēkas zāles stūrī, cenšas noskaidrot, kas lācītim vēderā (hehe, kāda metafora). Vecāki vīrieši visas ciema krūtis jau ir izspaidījuši, viņi apzinās savas vēlmes un, ja reiz tevi atzinuši par labu esam, tad tā arī ir.

Pluss numur trīs – pieredze. Viņi ir darījuši sliktas un labas lietas, tāpēc zina, kas attiecībām nāk par labu, kā tās veidot, un ka varbūt tomēr nevajadzētu tev teikt, ka vaina nav kleitā – tu vienkārši esi pārāk resna. Spriežu pēc sevis – man nav ne jausmas, kā attiecības veidojas (vispār jau man likās, ka attiecības ir for sissies), tāpēc ir jauki, ka blakus ir kāds, kurš rubī fišku. Enivei, tas ir liels ieguvums, ja vīrietis saprot, ap ko lieta grozās, nevis par lielisku attiecību paraugu uzskata Johanu un Frīdu no Danielas Stīlas romāniem, un šo šablonu cenšas kultivēt arī dzīvē. (Tas gan nenozīmē, ka uz vīrieša viedokli vienmēr var paļauties, hehe.)

Tā varētu turpināt ilgi – nav bail no nopietnām attiecībām, kopdzīves, tālākiem plāniem. Spēj dot padomus, kas balstīti uz personīgo pieredzi. Iemāca dažādas lietas.

Nobeigumā es vēlējos pateikt to, ka rakstā dominējošajam sarkasmam un daudzajiem pārspīlējumiem ir tikai manipulatīvs nolūks (patiesībā es nemāku rakstīt citādāk, tur tas āķis).
Un arī to, ka viss, protams, atkarīgs no paša vīrieša – citiem 16 gados ir lielāks briedums nekā dažam labam opim.
Un, galu galā, viss atkarīgs no paša cilvēka – gan vecākā vīrieša, gan sievietes.
Un vispār - rakstu veidoju, praktiski nemaz nebalstoties uz pieredzi. Vai arī nē.

* iedomājamies, ka te ir mirgojošs baneris *
Jautā man - http://www.ask.fm/evijam