Patiesībā es biju domājusi visu to blogošanas fīču mest pie malas, taču šovakar, kad garlaicības mākta atvēru savu blogu un pirmo reizi dzīvē pačekoju detalizēto (tā to sauc?) statistiku un ieraudzīju, ka, par spīti tam, ka jauna posta (lasīt ar patskani, nevis divskani) nav bijis mūžību, kāds vienalga to visu lasa, sapratu, ka varbūt tomēr jādod sev vēl viena iespēja (šis teikums ir no sērijas `kurš gan sunim asti cels, ja ne pats).
Pirmā lieta, ko es vēlos teikt (lasīt: par ko pačīkstēt)– tas laikam bija aizvakar, kad es (kā jau katru mēnesi) rakstīju gabaliņu jauniešu lapai un sapratu, ka .. nē, tas nav man. Nevis jauniešu lapa, nevis aizvakardiena, bet rakstīšana. Ievads klišejisks, iztirzājumā saliets pilnīgs mēsls un beigas stulbi pozitīvas, a.k.a neatbilstošas. Patiesībā jau vasarā sapratu, ka žurnālistika pilnīgi noteikti nespēj atainot manas ģenialitātes kalngalus, taču tā kā esmu spītīga un stulba (un es pat nezinu, kurš no abiem vairāk), zinu, ka augstskolu pabeigšu šā kā tā. Nezinu, kur man bija galva, kad izdomāju, ka es, kautrīgā, neizglītotā, nekreatīvā lauku meitene, varētu kļūt par žurnālisti. Nu murgs kaut kāds. Galīgi sajājusies. Būtu labāk uz grāmatvežiem gājusi. TV es nederu (mana seja nav gluži tas, ko latvji gribētu redzēt sava tv ekrānā, lai Dievs nogrābstās), radio arī man būtu pilnīgs feils (balss nav .. maigi sakot, ausij tīkama) un par avīzēm jau mēs noskaidrojām. Rakstīt apollo sieviešu sadaļai rakstus par orgasmiem un erogēnajām zonām? Nē, tas noteikti nav man.
Un nē, man nevajag uzmundrinājumus un komentārus no manu dienasgrāmatu lasītājiem, ka `Tu taču raksti labi` etc. Blogs un drukātā prese nav gluži viens un tas pats.
Otrā lieta. Es visu dienu pavadu gultā. Ok, ne visu dienu, lekcijas es tomēr pamanos apmeklēt un iespēju nopirkt lupatas vai grāmatas arī nelaižu gar degunu, taču, jā, lielos vilcienos es dienas gaišo daļu esmu ierakusies segās un spilvenos. Dienas kulminācija man ir ēst gatavošana (ēdienkartē, protams, vērojamas milzu variācijas – cepti kartupeļi līdz cepti pelmeņi), kad man ir iemesls izlīst no siltās pasedzes un mazliet izkustēties.
Lielāka problēma par šo laikam ir tā, ka es gultā esmu viena (tas gan drīzi, drīzi tiks labots, bet ideja). Sev par mierinājumu, resnāka es neesmu kļuvusi (gluži pretēji), taču, no malas skatoties (un nevajag pat malu, lai to redzētu) – es esmu nožēlojama. Jauna, glauna sieviete, bet tāda bulka. Tiesa gan, neko vairāk par paīdēšanu par šo savu problēmu, darīt es acīmredzot nevaru, taču iespējams, ka šis jau ir pirmais solis (vēl iespējamāk ir tas, ka es sevi tagad mierinu).
Kas vēl? Hmm. Ā, man ir burvīgākais vīrietis, kādu es varētu vēlēties, taču to jūs jau tāpat zināt. Vidēji 4 stundas dienā mēs pavadām, runājot pa telefonu, taču domājams, ka radiācijas izraisītā matu izkrišana ap ausīm mums abiem izskatīsies visai stilīgi un alternatīvi (vienmēr paticis šis kretīniskais vārds). Saistībā ar manu burvīgo vīrietīti man šorīt bija lieliskas ziņas, taču nedrīkst jau te tā izbļaustīties, noskaudīsiet. Jā. Čau, Mārtiņ!
Tas arī šoreiz laikam viss. Reportāža no Valmieras evijas izpildījumā ir paveikta. Un jā, es joprojām tikai čīkstu un īdu. Toties klausos pārsteidzoši jauku mūziku, rekur jums arī gabaliņš (ar šo dziesmu es vienurīt pilnīgi noteikti izbesīju vismaz 4 cilvēkus):
