piektdiena, 2010. gada 23. aprīlis

Elementary, son, but it`s so.

Skan RHCP, kūp tēja un man salst pēdas. Cik jauki.

Man tā pavisam oficiāli ir sākusies prakse, kas gan īsti nav šī vārda cienīga, jo es nesēžu avīzes redakcijā, mani neapkrauj ar papīriem un pienākumiem. Situācija ir pavisam pretēja - mans ķermenis ir saņēmis pavēli atrasties kojās un reaģēt uz e-pastiem un telefona zvaniem.

Ceturtdien (a.k.a vakar) biju seminārā par korupciju, un ne tikai tāpēc, ka es to tāpat būtu apmeklējusi, bet arī tādēļ, ka saņēmu rīkojumu par to uzrakstīt kādu gabaliņu avīzei. Manis uzdrukātais garadarbs tiks ievietots rāmītī `Dienas notikums`, kas man šķita pavisam aplami, lieki un pilnīgi idiotiski (par to vēlāk), bet ne par to ir stāsts. Stāsts ir par to, ka, pirmkārt, lai cik ļoti man patika šī diskusija, es par to nespēju neko saturīgu uzrakstīt, un, otrkārt, es prātuļoju, vai vispār jelkad savā nožēlojamajā dzīvē spēšu sacerēt ko patiesi saturīgu un publicēšanas vērtu. Saprotams, ka practice makes perfect, taču .. ehh. Apspriežot šo tematu ar kompetentiem un ne tik kompetentiem ļaudīm, tiku mierināta, uzmundrināta un visādi citādi stimulēta (ak Dievs, kā es dievinu šo vārdu), taču šaubu tārps mani vienalga grauž un grauž.
Stulbās sievietes un viņu stulbās problēmas.

Runājot par absolūti debilo un nevajadzīgo ideju pasludināt manu rakstu par ko svarīgu un izcelt uz pārējo fona, es vēlos teikt, ka .. jā, iespējams, ka nojaušat manu viedokli. Avīzei esmu rakstījusi apmēram 8 reizes, taču tās vadība jau spriež par manām spējām un tādēļ man savā veidā uzticas. NEVAJAG, visu svēto vārda - NEVAJAG. Manas iepriekšējās publikācijas nebija ne spīdošas, ne arī avīzes formātam atbilstošas. Nesaprotu, kam par godu tas viss.

Runājot citās tēmās, šodien es ļoti, ļoti aizdomājos par to, cik skaistie cilvēki ir laimīgi. Labi, varbūt ne vienmēr viņi ir laimīgi, taču daudz veiksmīgāki par neglītajiem gan. Man ir viens perfekts piemērs, kas lieliski parāda to, ka cilvēkam pietiek tikai piedzimt skaistam, lai visu pasauli dabūtu sev pie kājām, taču .. lai tas piemērs paliek starp mani un laptopu.

Kamēr skaistie gozējas ekrānos, bauda uzmanību un tukši smaida, neglītie sēž mājās, ada zeķes vai kļūst par feministēm. Viss atkarīgs no vecākiem, gēniem un veiksmes faktora. Protams, mazliet arī no tā, kā cilvēks pats sevi reprezentē. Runājot par to, es šodien intereses pēc noskatījos MTV šovu I hate my face (jā, esmu nožēlojams popkultūras upuris bez dzīves un jelkādām veselā saprāta paliekām) un šausminājos vienā laidā par patiesi glītām sievietēm, kurām nepatīk atsevišķas savas sejas daļas, kuru dēļ viņas, savukārt, kļūst antisociālas, krīt depresijā un, galu galā, pamatīgi bojā sev dzīvi.

Secinājums - vai nu man nebūs bērnu, vai arī bērnu tēvs būs izcili glīts, proporcionāls, gudrs un veselīgs vīrietis.
Jāāā, izklausās, ka man laikam tomēr nebūs bērnu.

Lai nu kā, man ir plūmju ievārījums, Gundegas tēja (nē, zāļu tēja, taču tā pieder Gundegai) un Pride&Prejudice. Beidzot gribu to noskatīties.

Ā, mana šodienas atklāsme - ja pabeidz augstskolu (tas pat nav obligāti) un nezini, kādu profesiju esi izmācījies, sauc sevi par jauno mediju speciālistu - tagad visi tā dara.

Un te dziesma, kuru mēs abi ar tēti vienmēr klausāmies, kad divatā braucam mašīnā. Diemžēl mēs tai arī dziedam līdzi. Diemžēl. (Vismaz Ievas Akurateres daļu mēs izlaižam, tik ļoti mēs dziesmu nespējam piesmiet.)

svētdiena, 2010. gada 11. aprīlis

Kurš gan cits to paveikt spēs? [.. ja ne Gustavo viens pats]

Jau pirms kāda laika pavasara sauli ieraudzīja Gustavo dziesma `Mainīt pasauli`. Nē, patiesībā tā skaitās kaut kādas mītiskas būtnes/apvienības Camillas dziesma un Gustavo ir tikai mazais čiekuriņš/fona dūjiņa, un tad par to arī stāsts.

Mediji satrakojas, pusaudžu meitenes maina veļu ik pēc stundas, vien iedomājoties, ka atkal dzirdēs Gustava jauno dziesmu, beeet aplauziens – māksliniekam atvēlēts vien pantiņš, un tas pats tāds visai .. nekāds. Doma, protams, Gustavo pantam un dziesmai kopumā forša, taču pats gabals man šķiet tāds ļoooti samocīts un `viņi grib jaunu dziesmu, šonakt kaut ko izdomāšu`. Pie tam sieviete, kura dzied, man vispār nebija zināma, līdz ar to arī viņas balsi manas ausis netur. Teikšu godīgi – nu nepatīk man, nepatīk. Nesaprotu cilvēku sajūsmu un baigo prieku, liriku citēšanu un tamlīdzīgi. Tur kaut kam ir jābūt .. bet nav.

Vienīgi bīts un melodija man patīk. Mazliet čill, mazliet .. vienkārši jauks.

Skatos vēlreiz dziesmu un domāju – ja gaidīju Gustavo dziesmu, tad viņu arī gribu redzēt un dzirdēt, nevis skatīties uz kaut kādu smaidīgu skuķi, kas izskatās tik priecīga, ka viņas izkārnījumos gan jau spīdumiņus un mazus ponijus var atrast.

Kopsavilkumā – dziesma uz P.ūlim O.bligāti P.atiks nots, samocīta un nekāda. Nevajag kaut kādus skuķus dziesmai pie stūres laist, Gustam vienam sanāk daaaudz labāk.

Pē.Es. Meitene profilā atgādina Dženī Mei, kas man vispār izraisa drebuļus un kuņģa spazmas.

http://bit.ly/bUf7m2 - rekur var lejuplādēt

sestdiena, 2010. gada 10. aprīlis

Linoleja grīdas.

Šodien jūtos lieliski.
- ilgi gulēju
- neviens virtuāls cilvēks mani nenokaitināja
- kojās esmu viena [Gundega ir konsultācijā]
- izskatos diezgan ekselenti
- neesmu ēdusi brokastis un nemaz negribas
- satikšu Briedi (Arti) [`jo dienas, jo skaistāks` vīrieti] un Kupču (Anitu) [tehnisko un pozitīvā ziņā ķerto sievieti]. Viņš te kaut kur Valmierā ņemas ar Teātra Sportu, tāpēc, kad tas viss beigsies, mēs tiksimies un kaut kur dzersim alu un runāsim mēslus veco, labo laiku vārdā.
Tam par godu logs vaļā, pilna istaba pavasara un saules uuun skaļi uzlikts šis:

piektdiena, 2010. gada 9. aprīlis

Kultūras dzīves-prieks.

Tikko, tikko [par godu koju netam - nu jau vairs galīgi ne tikko] esmu atgriezusies no Valmieras Drāmas Teātra, kurā apmeklēju Liepājas teātra viesizrādi „Viss par vīriešiem”. Jāsaka, ka tā ir labākā izrāde, kādu esmu redzējusi .. JEBKAD. Jāatzīst, ka tā bija pirmā komēdijtipa izrāde, uz kuru esmu savā dzīvē bijusi, taču pie nākamās izdevības gribu redzēt vēl. Gaidīto izmocīto un neveiklo joku vietā saņēmu veselīga un patiesi smieklīga humora šalti, kas man liek dumji smaidīt vēl tagad.

Viss uzvedums sastāv no trīs aktieru spēles, kurā viņi izdzīvo četras dažādas situācijas – pirmā - tēvs ar diviem dēliem, nākamā - trīs draugi labākajos gados, sekojošā - trīs geji un pēdējā, pikantākā – striptīzbāra īpašnieks, viņa padotais un jaunais striptīzdejotājs, saukts arī par Kautrīgo Vaislinieku. Izrāde lieliski attēlo vīriešu „patieso” dabu, ļaujot kopā ar viņiem izdzīvot patiesas, neveiklas, skumjas un smieklīgas dzīves situācijas. Protams, man vistuvākā bija aina striptīzklubā, kurā aktieri visi pēc kārtas dejoja pavedinošu un ne tik pavedinošu striptīzu. Brīžos, kad man kopā ar Gundegu nebija jāraustās smieklu konvulsijās un jāslauka asaras, es pavēroju zāles reakciju uz notiekošo. Auditorija – visu rangu, vecumu un sociālo kārtu pārstāvji. Vecās pensionāres, kas iestīvējušās padomju laika kostīmiņos, un pusmūža kundzes pie katra nepieklājīgāka izteiciena [piemēram, „drāzties” vai „izkniebt sievu”] saraustījās un noteikti Liepājas teātri atcerēsies kā izvirtušu tēviņu baru, taču viņu vīri, dzīvesbiedri vai vienkārši vīriešu dzimtes draugi gan smējās un sarka, kas acīmredzot bija zīme, ka uz skatuves notiekošais tiešām nav izdomas auglis, bet gan reālas dzīves fakti. Pompozitāti un svinīgumu te nesagaidīt – izrāde ļauj skatītājiem justies brīvi, jo brīvi jūtas arī paši aktieri, piemēram, iesēžoties kādai skatītājai klēpī un sūtot viņai gaisa bučas. Aktieru lieliskā saspēle, augstais profesionālisms un spēja radīt klātbūtnes sajūtu manās acīs tiek augsti vērtēta.

No teātra iznācām sajūsminātas, pozitīvi uzlādētas un smaidošas. Un vēl ārā tik lielisks laiks. Velns un elle, tagad tikai žēl, ka nenopirku biļeti uz šī paša teātra viesizrādi „Viss par sievietēm” – domājams, ka arī tā nebūtu velti izniekots laiks. Varbūt tā ir zīme, ka laba daudz nevajag. Lai nu kā – visu cieņu režisoram un aktieriem. Liepājas teātris par sevi ir atstājis lielisku iespaidu.

pirmdiena, 2010. gada 5. aprīlis

I want to be a popstar.

Tā kā jau vairāk kā nedēļu velku savu nožēlojamo esamību mājās, vakar pirmo reizi noskatījos O!kartes akadēmiju. Tiešām neesmu tas cilvēks, kuram kāds cits būtu jākritizē, taču pāris lietas sakāmas man ir. Šī tiešām bija mana pirmā reize [hehe], tāpēc šovu vērtēju nevis kā eksperts, bet gan kā pilnīgi ar šovbiznesu nesaistīts un šajā jomā absolūti neizglītots cilvēks, a.k.a vidusmēra televīzijas patērētājs.

Pirmkārt, vadītāji. Dagmāra viena pati ir seksuāla un pievilcīga sieviete. Normunds gan nav tik ļoti manā gaumē, taču arī viņš ir visai iznesīgs un atraktīvs vīrietis. BET, velns un elle, kopā viņi ne pēc kā neizskatās. Nevarētu teikt, ka Dagmāra un Normunds aizēno viens otru, nevarētu arī teikt, ka paspilgtina. Viņi vienkārši ir `nepiestāvīgi` - Dagmāra viņam blakus atgādina zirgu, taču Normunds viņai pie sāniem izskatās vienkārši neizdevušamies cilvēka. [Kaut gan jāatzīst – konkurentkanāla šova vadītāji vispār ir šausmas, īpaši daiļā dzimuma pārstāve.]

Otrkārt, šī bija visu eee .. jauno un talantīgo o! dalībnieku lielā diena, respektīvi, visi mākslinieki dziedāja kopā ar Latvijā pazīstamām skatuves zvaigznēm. Nezinu gan, vai savus partnerus o! izvēlējās paši, vai arī tos viņiem piešķīra augstāk stāvoši cilvēki, taču – mans uzskats – ja reiz zvaigznes, tad zvaigznes. Ibio, kas Dženī Mei par zvaigzni?! To bērniņu pašu jāmāca dziedāt. Ticiet man, es nerunāju sviestu – esmu bijusi ballē, kurā viņa dziedāja [un šoreiz nav svarīgi, kādā stāvoklī es biju], un vairs nekad negribu to piedzīvot. Ne velti Džeņu skolas laikā nepieņēma korī – viņa brēc, ne dzied. Nopietni. Tas ir sāpīgi. Ausīm, ne sirdij.
Turpretī, ļoti pozitīvs un atbilstoši novērtēts duets bija Samantas Tīnas un Nika Matvejeva apvienība. Matvejevs vienmēr man ir patici - viņa ieguldījums mūzikā ir milzīgs, viņa talants neizmērojams - tieši tāpēc viņš ir īstais skolotājs. Ne velti žūrija vienbalsīgi novērtēja dziesmu uz 10.

Treškārt, dziesmu izvēle. Zinu, ka dalībnieki dziesmas neizvēlējās paši, tāpēc mana kritika būs piezemētāka. Kādēļ likt kādam dziedāt dziesmas, kurās nav iespējams parādīt savu balsi pienācīgi? Jau minētās `zvaigznes` Džeņas partnera, kuram neatceros vārdu, balss, iespējams, ir daudz kvalitatīvāka, nekā „Nāk nakts” ļāva izpausties. Kā mana mamma teica: `To dziesmu vispār tikai viens mākslinieks var pienācīgi izpildīt, kāpēc likt to darīt amatieriem?`. Savā nepilnīgajā prātā spriežu, ka tas ir veids, kā šova veidotāji nosaka, kurš uzvarēs – iedosim viņam smagāku dziesmu – viņu sliktāk novērtēs žūrija, līdz ar to arī skatītāji – viņš izlidos no šova – uzvarēs tas, kuru mēs gribam par uzvarētāju, pie velna.

Tagad sēžu un domāju, ka nespēju vērtēt objektīvi – man tik ļoti patīk Kaukulis un viņa balss, līdz ar to, ja būtu mazliet stulbāka un manā priekšapmaksas kartē nebūtu tuksnesis, noteikti nobalsotu par puikiņu, kas dziedāja ar Kaukuli.
Vēl es būtu balsojusi arī par dredaino džeku, kurš dziedāja ar Vītolu ģimeni. Vītolu ģimeni gan es redzēju pirmo reizi [meloju – varbūt otro]. Ne tādēļ, ka Vītolu ģimene ir kaut kādas jaunās, mākslīgi uzpūstās zvaigznes, un ne arī tāpēc, ka dziedošais puika ir dredains un pievilcīgs. Balsotu tā iemesla dēļ, ka dziesma bija jauka. Citādāka. Patīkamāka.
Uuun, protams, arī Samanta Tīna, kuras skatuves vārds, manuprāt, būtu jāmaina, un Niks Matvejevs jau iepriekš pausto iemeslu dēļ + dziesma bija vienkārši skaista.

Tādi nu mani pirmie iespaidi. Principā šovs kā jau šovs – nekas skatāms un brīvā laika vērts. Prrrriekā!

svētdiena, 2010. gada 4. aprīlis

Daydreams.

Tā kā vecāki un visa mūsu lielā, vienotā un visādi citādi teju lieliskā radu saime laukos svin Lieldienas, bet es sēžu mājās un izliekos, ka daru nozīmīgas lietas, man radās vēlme izteikties par Lieldienām.

Laika pavadīšana iekštelpās un svētku ignorēšana nav mans kārtējais muļķīgais princips vai pusaudžu vēlme būt individualitātei, vienkārši .. ir tā, ka Lieldienas mani nesaista to pamatdomas dēļ. Reliģija uz mani nekad nav atstājusi iespaidu, ticības un ideoloģijas man šķiet muļķīgas jau pašā saknē. Bībeli nekad dzīvē neesmu lasījusi, kaut arī daļēji tā ir mācību programmas prasība [piemēram, kultūrvēsturē mums nereti jautāja jautājumus par Bībeles notikumiem].
Prooootams, ka es tagad varētu malt veco stāstu par to, ka šie `svētki ir komerciāli, un tie vairs nav svētki, bet naudas pelnīšanas/tērēšanas iemesls`, taču īsti vajadzību pēc tā es nejūtu - visi, kuriem nav ķieģeļa IQ, to zina tāpat.

Lieldienas kā svētki vispār ir pārāk muļķīgi, lai eksistētu. Es nesūdzos par to, ka Lieldienu dēļ skolas piešķir mums brīvdienas un ģimenēm ir iespēja sanākt kopā, lai pie lielā ozolkoka galda runātu par ģimenes mīlestību, ciltskoku un mūžīgu dzimtas pastāvēšanu. Es mazliet īgņojos par to, ka šie svētki neizsaka neko. Mūžīgā latviešu sēdēšana pie galda, pārēšanās un aizcietējumi nākamajā dienā. Kurš gan ripina olas vai dara ko citu, ko var apzīmēt ar vārdu `tradīcija`?

Man laikam vienkārši gribējās izteikt savu mazo un nenozīmīgo viedokli - Lieldienas sucks. Tieši tādēļ es šobrīd esmu mājās viena, ēdu sabojātas olas un klausos šo:



Lai būtu kā būdams, priecīgas atlikušās brīvdienas, apsveicu jūsu olas un .. jā, priekā!

ceturtdiena, 2010. gada 1. aprīlis

I got it from my mama, bļin.

Laikam vakardienas saruna par to, cik augstu pa karjeras kāpnēm var uzkāpt žurnālists Latvijā [un vai vispār tas, cik augstu mūsu dzimtenē var pacelties, ir nosaucams par karjeru] uz mani ir atstājusi pārlieku lielu ietekmi. Šodien sēdēju un domāju, kas es gribu būt, kad izaugšu liela, respektīvi, vai žurnālistika vispār ir mans lauciņš un, ja ir, tad ko tieši es gribu darīt. Ok, tas, ka ar sirdi un dvēseli nodošos darbam drukātajā presē, man ir skaidrs, jo vienmēr esmu uzskatījusi, ka mana seja nav piemērota televīzijai, un kā radio balss es arī nebūtu ausij tīkama, bet - dienas jautājums - kas ir mana joma? Eh, lielie dzīves jautājumi.
Savukārt šodien sēdēju un domāju, ka patiesībā tik ļoti gribu būt patstāvīga. Velns un elle, kad beidzot pienāks laiki, kad man nebūs jāprasa tētim nauda, lai vakarā ar draugiem izietu ārā? Labi, atzīstu, muļķīgs piemērs, bet ideja - cik daudz soļu man vēl jāsper līdz savam jumtam, saviem lielajiem lēmumiem un savai dzīvei, kas nav jāpakārto citiem cilvēkiem, a.k.a vecākiem? Ar skaudību noskatos uz cilvēkiem, kas manā vecumā stāv paši uz savām kājām, nevis vēl šļūc pa pasauli vecāku čībās. Tik ļoti man gribas dzīvot pašai sev, tik ļoti.
Pagaidām ēdu mammas zupu, tērēju tēta naudu, guļu māsas istabā un krāsoju sienas telpai, kas reiz bija mana. Jaunības maksimālisms sāk kļūt par jaunības minimālismu.
Skatoties no gaišās puses - nekad dzīvē neesmu vecākiem atskaitījusies, kur palieku pa nakti un cik zeķubikses par man piešķirto naudu nopērku. Tā ka savā ziņā - thumbs up, paceļam glāzes par tiem, kuru vietā domā un uztraucas citi!