Kāds skaita uzvaras, bet kāds tikai rētas, es skaitu naktis negulētās

Lai arī nekad neesmu uzdrošinājusies sevi saukt par blogeri, ir dažas lietas, kas man ir ar tiem (ha, "tiem") līdzīgas, piemēram, 1. mums ir blogi, 2. mēs tajos rakstām, 3. mēs laikam baigi alkstam uzmanības... Nu, enivei, jau kādu laiciņu sastādu sarakstu ar lietām par sevi. Kā visi lielie blogeri. 
Iespējams, šī ir tikai pirmā daļa.

Reiz pirms daudziem gadiem aizmirsu izņemt māsu no bērnudārza. Dabūju pamatīgu brāzienu no vecākiem, toties pienākums iet pakaļ māsai man ļoti ilgi pēc tam nebija jāpilda.

Patīk braukt ar autobusu. Līdz brīdim, kamēr sāp sāpēt astes kauls vai netālu apsēžas smirdošs cilvēks.

Bērnībā ar kaimiņu puikām strīdus risinājām, mētājoties ar akmeņiem. No vienām šādām `pārrunām` man joprojām ir rēta pierē.

Vājība uz kurpēm. Diemžēl nevaru tās atļauties, taču tas man netraucē sapņot par milzīgu skapi, pilnu ar apaviem. Neskatoties uz to, šobrīd man ir apmēram 16 apavu pāri, no kuriem es ne reizi neesmu uzvilkusi apmēram četrus.

Man piemīt topogrāfiskais kretīnisms. Varu apmaldīties starp trim priedēm. Rīgā man vajag gidu. Vai piecus.

Ēdot man ir obligāti jāskatās kāda filma vai seriāls. Neatceros, kad pēdējo reizi ēdu ar ģimeni pie viena galda.

Krāsojot skropstas, muti turu ciet.

Bail no atkritumu konteineriem tumsā. Vienmēr šķiet, ka metot iekšā savus mēslus, man pretī rēgosies kāds līķis.

Dienā izdzeru vismaz četrus litrus tējas. Parasti zaļās. Bez citrona un/vai cukura.

Man organismā ir lieks kauls, kas padara manu labo kāju par izmēru lielāku.

Kad uz ielas man garām iet cilvēks, es aizturu elpu. Svešu cilvēku smarža/smaka man izraisa drebuļus.

Auksts piens man šķiet pretīgs.

Kad esmu attiecībās, man interesē tikai viens vīrietis.

Spiegt iemācījos tikai apmēram 15 gadu vecumā. Lai arī pārāk bieži nepielietoju, ienīstu šo savu prasmi. Nesen skolā aplējos ar kafiju. Kursabiedru reakcija bija: „Spiegšana galīgi nepiestāv tavam tēlam”.

Mans SSB (secret single behavior) – esot mājās, skatos vecās Sex and the City sērijas un dzeru kafiju ar pienu un cukuru, salikusi kājas uz datorgalda. Nenormāla bauda, un es pat nezinu, kāpēc.

Pēdējā laikā mīlu agri celties. Parasti esmu augšā ap pusseptiņiem. Bez modinātāja.

Man patīk plānot. Katru rītu domās izskrienu cauri dienas plānam. Izbraucot no mājām ar mašīnu, domās jau pārcilāju, kur galapunktā varēšu noparkoties.

Jā, esmu šausmīga autobraucēja – kad esmu viena, braucu ātri un pārgalvīgi. Neskatoties uz to, mani nekad nav apturējusi policija, un mašīnu esmu saskrāpējusi tikai vienreiz (sagadījās maziņš incidents starp manas mašīnas bamperi un kādas vidusskolas skolotājas auto sānu).

Esmu apsēsta ar tīrību. Ir dienas, kad istabas grīdu slauku trīs reizes. Netīrumi pie kailām pēdām, drupačas uz galda un netīri trauki var man likt uzvesties neadekvāti.

Vidusskolā man bija periods, kad nebija dienas, kurā būtu apmeklējusi visas stundas.

Nekad neesmu uzskatījusi sevi par skaistu un/vai pievilcīgu. Arī gudru ne. Dažreiz gadās vājuma brīži, taču tie ilgst maksimums stundu, un tajos vainoju hormonus.

Manas smadzenes visinteresantāk darbojas ap četriem, pieciem rītā. Galvā tad ir miljons domu, kas tikai skrien cauri, tā arī nepaliekot atmiņā.

Lēnu iešanu es uzskatu par garlaicīgu. Parasti pārvietojos ar ātrumu 6-7 km/h.

Krītu kaunā, kad kāds pajautā manu skaipa lietotājvārdu.

Lietās vispirms pamanu negatīvo. Nespēju, nu nespēju skatīties uz lietām pozitīvi, tas nav manā garā un gaumē.

Man bieži gadās space-offi, kad domas kaut kur aizlido, bet es to pat nepiefiksēju. Visbiežāk tas notiek pie mašīnas stūres.

Man vienmēr ir interesanti uzklausīt viedokļus par sevi. Nožēlojami interesanti, jo par mani reti saka ko labu.

They only want you when you're 17, when you're 21 you're no fun

/ierakstu drukāju vakar ap pusnakti pēc daudzu stundu brauciena autobusā - nogurums jūtams tam caurcaurēm/
/es attaisnojos, jo vairs nemāku rakstīt/

Šodien autobusā Rīga-Rēzekne priekšā sēdēja tik ļoti pēc „Rīgas ceriņiem” smaržojoša tante, ka, aizverot acis, likās, ka sēžu taisni pašā pavasara epicentrā. Un vēl mazliet likās, ka varētu pāris reizes izvemties. Bet ne par to stāsts. Nekustīgā sēdēšana četru stundu garumā dāvāja man stimulējošu tirpoņu dibenmīkstumos un lika domāt.

Kā jums patīk svētki? Nē, šis nav retorisks jautājums, bet pieklājības pēc varam to tā saukt, jo es uz to vispirms atbildēšu pati, un jūsu atbildes iespējams nemaz nesaņemšu.

Man patīk svētki. Visi ir priecīgi, ir daudz buču, puķu, dāvanu, un vēderā ir patīkama kņudoņa (nejaukt ar iemīlēšanos un/vai ātrām kājām). Svētki ir baigi forša lieta. Ar nosacījumu, ka tie nav mani – savus svētkus es nekad neesmu spējusi izbaudīt. Gribētu vienreiz kā filmās: „Pārsteiguuuums!”, nokliedz mani jau manāmi mīkstie un sasārtušie draugi/radi/paziņas, apsēdina mani pie bagātīgi uzklāta galda, un ballīte var sākties – tu vari vienlaikus ēst no četriem šķīvjiem un labākā drauga klēpja, jo trauki tev tāpat nebūs jāmazgā, un telpu uzkopšana ir tava pēdējā problēma. Tu esi vakara nagla, ome tev uzdāvina ko jēdzīgu, nevis apakšbikses un zeķes, un alkohola ietekmē neviens nekļūst kaitinoši argumentatīvs/kuņģa saturu apvaldīt nespējošs.

Šo rindkopu es ar nolūku rakstīju mazliet utopiskā garā, jo....

Manā dzīvē notiek mazliet citādāk. Vispirms ir stress par to, ko likt uz galda („šitie salāti jau katru reizi ir/šitos nevar, jo Jankam negaršo tuncis”), tad ir stress par to, kas un kad visu pagatavos („man nav laika, man galds jāklāj”), tad ir stress svētku dienā („ko es darīšu, ja man saplīsīs zeķbikses/viesiem beigsies sarunu temati/kāds sāks runāt par reliģiju vai politiku”) un pēc tam ir stress par trauku mazgāšanu. Prieka nav nevienā mirklī. Taisni kā nelaime tā mana dzimšanas diena.

Man šodien paliek 21. Nē, es neklabinu šo ierakstu, lai visi te mani tagad tā sirsnīgi apsveiktu ar ierasto (flower) viesu grāmatā. Es klabinu, jo gribas ko teikt. Divdesmit pirmās dzimšanas dienas iekrišana sestdienā taču noteikti nav nejaušība, vai ne? Kalendārs kliegtin kliedz, ka man jāizmanto visas sava jaunā vecuma priekšrocības, t.i. jānokārto kāds ātrais kredīts, un, ģērbtai 12cm augstās papēžkurpēs, jāiekaro, piemēram, Nautilus (mņau!) bāra lete. Tā vietā es rītdienu pavadīšu mājās, mierā un klusumā. Man ir 21 gads, bet neinteresē ballēšanās. Dzimšanas dienas dāvanā es gribu saņemt jauno Murakami triloģiju un virtuves svarus. Savus fantastiskos svētkus es svinēšu tikai ģimenes lokā. What’s wrong with this picture? Vai es varu vainot vecākus pie tā, ka esmu morāli salauzta, vai tomēr man jāmeklē cits grēkāzis? Ja cits, tad kas? Ome? Māsas? Augstskola? Valdība?

Bet ko nu par to. Ja reiz par svētkiem, es varu pastāstīt par to, kas man tajās vienmēr ir paticis. Divas lietas. Pirmā – tā daļa, kurā visi ēd. Ja nu jums kādreiz gadās sagatavot pārāk lielu cienastu, varat aicināt ciemos mani. Īpaši talanti – tortei varu uzēst siļķi, ļoti skaidri izrunāju vārdus ar salātu pilnu muti, un, ēdot cepumus, piebirdinu tikai savu, nevis arī blakussēdētāja klēpi.

Otrā - tā daļa, kurā visi man dod dāvanas. Nē, vispār tā daļa man nepatīk, jo man novēl visādas lietas, un es jūtos neveikli, jo visi skatās un gaida manu reakciju, tāpēc es mulstu, sarkstu un uzvedos neadekvāti. Teikšu īsāk – man vienkārši patīk dāvanas. Kad man bija pieci gadi, man vārdadienā kāds uzdāvināja trīs leļļu komplektu. Es biju starā. Bērnības svētkos ome man uzdāvināja torti lāča formā. Likās, ka pasaules labāko dāvanu saraksta uzvarētājs ir viennozīmīgs. 

Šogad es jau kādu laiku mērķtiecīgi skaloju vecākiem smadzenes, ik pa laikam it kā netīšām ieminoties par potenciālajām dāvanām. Ir rezultāts! Rīt piecos braukšu pie astroloģes. Šonakt domāšu par to, ko gribu viņai jautāt. Rīt, cerams, iespaidus būšu spējīga ieklabināt blogā. Ja ne, tad izteikšos klabā. Ja ne, tad tviterī. Nu, kaut kur es izteikšos pilnīgi noteikti.

Tagad gan es eju gulēt. Kļuva kaut kā neracionāli skumji. Uzdāviniet man kaut ko pret trakojošiem hormoniem. Lai jums padzied Chinawoman.

If you want to dance now is your chance

Rakstā atspoguļotais viedoklis ir galēji neobjektīvs, tādēļ jums ir iespēja atstāt tādas pašas kvalitātes komentārus. Pu-pu-pi-dū!
Un nē, es nepretendēju uz kritiķa lomu, es vienkārši esmu mūžam neapmierināta.

Jau kopš Adeles ‘21’ iznākšanas es esmu ar to neveselīgi apsēsta – viņas albums ir visbiežāk spēlētais manā atskaņotājā, esmu noklausījusies teju visas man pieejamās viņas live uzstāšanās un zinu visu dziesmu vārdus. Tā kā bērnībā ar Britniju Spīrsu, tikai šis gadījums ir paliekošāks, dziļāks un kvalitatīvāks. Un es fanātiski nekrāju Adeles bildes. Man patīk viņas skatuviskā un šķietami cilvēciskā vienkāršība, šovu trūkums – nekādu ieeļļotu dejotāju, strīķēšanās ap mikrofonu un lāzergaismu, tas, kā viņa koncertos uztraucas, to slēpjot aiz humora un neveikliem smiekliem, un necenšanās nomest svaru, lai ielīstu gaļas kleitā vai lateksa bodijā. Īsāk sakot, viņa ir mana visu laiku mīļākā sieviešu kārtas dziedātāja.

Tagad man jānobeidz skaistais ievads un jāraksta par lietām, kas man nepatīk – tāda nu ir tā mana skumjā bloga būtība.

Divu dienu laikā Adeles „Live at Royal Albert Hall” esmu noskatījusies kādas sešas reizes. Dzīvoju tādā mazā burbulī, kurā sievietēm ir humora izjūta, cilvēki ir lieliski savā dažādībā, un mūzika ir kvalitatīva. Nu, re. Mana mazā pasaule sabruka tajā mirklī, kad veicu rīta portālu tehnisko pārbaudi. Sociālie tīkli man atgādināja, ka eksistē Lana Del Rey.

Kad iznāca viņas pirmais hits, man viņa patika. Kad iznāca viņas albums, man tas gandrīz patika. Kad noklausījos viņas dziedāšanu dzīvajā, arī tā man patika. Vienkārša iemesla dēļ – tā radīja ilūziju, ka man ir fantastiska balss, un arī es reiz būšu slavena.

Tā kā matemātika man palīdz sakārtot domas, turpināšu savu ierasto „Evija uzskaita lietas” rakstības stilu. Tātad – kāpēc man vairs nepatīk Lana Del Rey.

1. Dzīvie ieraksti. Oh, friggin mother of God. Ja mans tētis būtu naftas magnāts vai vienkārši bezkaunīgs, resns miljonārs, arī man jau būtu pāris albumi. Izrādās, ka ir vienalga, ka tu dzīvajā izklausies pēc zirga pēdējiem elpas vilcieniem un nemāki noturēt balsi, neļaujot tai šļūkāt – galvenais, lai tētim ir daudz naudas, ar kuras palīdzību tu varētu dabūt labu studiju, kurā tavu skumjo maušanu ar pāris peles klikšķiem pārvērš par it kā seksīgu un samtainu balsi. Lanas dzīvie ieraksti raksturojami īsi un kodolīgi – ne velti viņas vārds, lasīts no otra gala, skan tieši tā, kā tas skan. Viņas uzstāšanās SNL izraisīja plašu rezonansi attiecīgajās aprindās, taču man jūs jāmierina – šis nav vienīgais drausmīgais viņas dzīvais izpildījums. Tādu ir daudz. Pārāk daudz, lai es domātu, ka tā ir tikai sagadīšanās vai uztraukuma vaina.

2. Skatuves tēls. Ir sievietes, kuras vienkārši izstaro seksapīlu, ir šarmantas, graciozas, elegantas un visādi citādi vienkārši fantastiskas (šīs sievietes nereti pazīstamas arī kā tās, kuras es ienīstu). Šis nav tas gadījums. Viņa ietilpst manā kategorijā – arī es katru reizi, kad mēģinu izskatīties seksīga, sāku izskatīties pēc pusmūža sievietes ar banti matos – skumji, neveikli un nožēlojami. Ok, es saprotu, ka katram jāatrod sava vieta zem saules, bet tāpēc es nesākšu kustēties lēnām un līgani un runāt kaķenes balsī. Šlesers zina, ko runā - skaistums nāk no iekšām. Dzirdi, Lana - будь проще и люди к тебе потянутся.

3. Sarkanā kleita. Es esmu no cilvēkiem, kuriem lirikas ir ļoti svarīgas. Es ieklausos, vizualizēju un paturu prātā. Klausoties viņas dziesmas, man rodas sajūta, ka viņai ir viena sarkana kleita, kura viņai ir mugurā visos svarīgajos dzīves notikumos. Got my red dress on tonight (Summertime Sadness) - Slipping on my red dress, putting on my make up (Off to the Races) - Put your red dress on, put your lipstick on (Carmen). Lana, nopērc sev jaunu kleitu, idritvai micīt!

Sasummējot visu manu bezjēdzīgo rakstu pāris teikumos – man nepatīk liekulīgi un nepatiesi cilvēki, man patīk sajust cilvēkos dabiskumu, sajust to, kādi viņi ir, nevis, kādi viņi grib būt. Kursabiedros, ģimenes locekļos, interneta draugos un mūziķos, kurus es klausos.

Un jā, šo visu drīkst uztvert kā brutālu heitošanu, uzskatīt, ka man skauž vai kā tamlīdzīgi. Patiesībā man vienkārši gribējās jums pateikt, ka dzīvē ir arī labas lietas, vietas, cilvēki un mūzika. Lai kaut kas būtu skaists, tam nav jābūt perfektam vai jācenšas par tādu kļūt. Ņemiet piemēru no manas mūža sievietes Adeles!

P.S. Pēc šī tvīta (https://twitter.com/#!/_evija/status/182088041056313344 ) man atsekoja trīs cilvēki, kas varētu liecināt tikai par to, ka Lanai ir vismaz trīs patiesi fani. Good for her.

Every man dies. Not every man really lives

Es vakar biju teātrī. Nav svarīgi, kurā (Valmieras Drāmas, protams) un nav arī svarīgi, kādu izrādi skatījos (Marija Stjuarte) – es tāpat par to nerakstīšu. Lai arī esmu apmeklējusi pieklājīgu skaitu izrāžu, es tāpat neko vairāk par savu konstruktīvo ‘patīk-nepatīk’ kritiku izteikt nevaru. Nedrīkstu. Protams, katram sevi cienošam latvietim, kurš kaut reizi dzīvē ir savām acīm skatījis kādu izrādi, piedienas uz mirkli iejusties augsti kulturāla kritiķa lomā un kādu uzvedumu publiski nosaukt par sūdu (pardon my French), taču es to jau esmu darījusi. Plus, it’s so last year.

Toties es varu kritizēt teātra apmeklētājus, to gan es varu. Tiesa, arī to es nedarīšu, jo nav smuki teikt sliktas lietas par jaukiem cilvēkiem (es baidos par savu karmu). Tādēļ es vienkārši izveidošu mazu sarakstiņu ar sirsnīgiem padomiņiem, kuri būtu jāņem vērā katram, kurš „Skaistās neveiksminieces” vai „Degpunktā” vietā izvēlējies noskatīties ko baudāmāku.

1. Jā, es saprotu, ka ārā ir auksti, un jā, es apzinos arī, ka visiem nevar būt dzelzs imūnsistēma (kā man), bet – Dieva dēļ, izšņauciet taču pirms izrādes degunu! Jūsu šņaukāšanās izrādes saspringtākajās vietās un centieni neuzkrītoši noslaucīt purduļus piedurknē bojā vakaru ne tikai jums, bet arī pārējiem cilvēkiem divu metru rādiusā.

2. Aizveriet mutes. Nopietni. Teātris ir vieta, uz kuru cilvēki nāk atslābināties un baudīt, nevis ņerkstēt par celulītu, bērniem, neiedarbināmo mašīnu un drausmīgo priekšnieku. Vakar man blakus sēdēja kāda lēdija, kura pat pēc gaismu nodzišanas un aktieru uznākšanas uz skatuves turpināja ņaudēt par to, cik drausmīgi pret viņas bērniem izturas skolā. Aizveriet mutes un baudiet. Ņaudēšanu atstājiet kafejnīcai pēc izrādes – tā būs daudz piemērotāka vieta, lai nodotos īdēšanai uz nolemto labāko draudzeņu pleca.

Jā, nav arī jēgas savam blakussēdētājam komentēt visu uz skatuves notiekošo – viņš pats visu redz. Riebjas čalošana izrādes vidū par to, kā tas pateica to un tas aizskrēja tur. Izrādē ir jāiedziļinās, nevis jācenšas par visu izteikt savs valstiski svarīgais viedoklis. And again – to atstājiet kafejnīcai pēc izrādes.

3. Izslēdziet mobilo telefonu skaņu. Es saprotu, ka ir cilvēki, kuriem šķiet, ka Nokia Tune iederas jebkuras izrādes sižetā un tikai paspilgtina aktieru tēlojumu, bet ticiet man – tā nav. Tas krīt uz nerviem. Izsit no sajūtas. Jauki, protams, ka par jūsu nožēlojamo eksistenci kāds atceras, un tas ir nenoliedzami vēl jaukāk, ka jums ir telefons ar stilīgu zvana toni un mirgojošām gaismiņām, bet labāk ļaujiet to novērtēt cilvēkiem lielveikalos un sabiedriskajā transportā.

4. Teātrī ir sauss gaiss. Vismaz manam kaklam tā vienmēr ir šķitis, tāpēc tas grauž un dedzina jau pēc pirmajām piecām izrādes minūtēm, Tas ir iemesls, kāpēc es pirms izrādēm vienmēr aptiekās nopērku sūkājamās konfektes pret klepu. Nemaksā dārgi, toties atbrīvo no nepatīkamās sajūtas un neliek pārējiem izrādes skatītājiem klausīties, cik jauki man rīklē atklepojas krēpas, un kā es kāsēju kā vectēvs trīs dienas pirms nāves.

5. „Vai tad smukāku aktieru viņiem nav?” noelsās man blakus sēdošā sieviete mirklī, kad no aizkulisēm uz skatuves uznāca... nav pat svarīgi, kurš aktieris. Svarīgi ir tas, ka man gribējās šai augsti kulturālajai būtnei norādīt uz durvīm un pateikt, lai nekad vairs nenāk uz teātri, ja gaida izcili estētiskus un klasiski skaistus aktierus (un arī tāpēc, ka viņa savu rijamcaurumu nespēj turēt ciet izrādes laikā). Un es pat neko neteikšu par to, ka pati sieviete bija izteikti Rubensa tipa būtne ar ne pārāk pievilcīgu fizionomiju.

6. Smaržas. Omes bērnībā dāvinātā „Mazās princeses dienasgrāmata” man iemācīja, ka labām smaržām pietiek ar vienu, diviem pūtieniem. Vienmēr pieturos pie šī principa. Žēl, ka citiem cilvēkiem omes nedāvina klišejiskas, dzīvesgudrībām piebāztas grāmatas, jo tad viņi saprastu, ka nav forši savu odekolonu „Regbijs” vai saulē nostāvējušos „Rīgas ceriņus” liet aiz krāgas bez jebkādas sajēgas. Viens līdz divi pūtieni, dārgie draugi.

Man gribētos domāt, ka mana bloga lasīšana norāda uz augstu intelektuālo attīstību, kas varētu nozīmēt to, ka arī jūs visi ejat uz teātri, tādēļ jautājums – vai šajā sarakstā esmu ko aizmirsusi?

Smuka mūzika noslēgumā, jā.