Every man dies. Not every man really lives

Es vakar biju teātrī. Nav svarīgi, kurā (Valmieras Drāmas, protams) un nav arī svarīgi, kādu izrādi skatījos (Marija Stjuarte) – es tāpat par to nerakstīšu. Lai arī esmu apmeklējusi pieklājīgu skaitu izrāžu, es tāpat neko vairāk par savu konstruktīvo ‘patīk-nepatīk’ kritiku izteikt nevaru. Nedrīkstu. Protams, katram sevi cienošam latvietim, kurš kaut reizi dzīvē ir savām acīm skatījis kādu izrādi, piedienas uz mirkli iejusties augsti kulturāla kritiķa lomā un kādu uzvedumu publiski nosaukt par sūdu (pardon my French), taču es to jau esmu darījusi. Plus, it’s so last year.

Toties es varu kritizēt teātra apmeklētājus, to gan es varu. Tiesa, arī to es nedarīšu, jo nav smuki teikt sliktas lietas par jaukiem cilvēkiem (es baidos par savu karmu). Tādēļ es vienkārši izveidošu mazu sarakstiņu ar sirsnīgiem padomiņiem, kuri būtu jāņem vērā katram, kurš „Skaistās neveiksminieces” vai „Degpunktā” vietā izvēlējies noskatīties ko baudāmāku.

1. Jā, es saprotu, ka ārā ir auksti, un jā, es apzinos arī, ka visiem nevar būt dzelzs imūnsistēma (kā man), bet – Dieva dēļ, izšņauciet taču pirms izrādes degunu! Jūsu šņaukāšanās izrādes saspringtākajās vietās un centieni neuzkrītoši noslaucīt purduļus piedurknē bojā vakaru ne tikai jums, bet arī pārējiem cilvēkiem divu metru rādiusā.

2. Aizveriet mutes. Nopietni. Teātris ir vieta, uz kuru cilvēki nāk atslābināties un baudīt, nevis ņerkstēt par celulītu, bērniem, neiedarbināmo mašīnu un drausmīgo priekšnieku. Vakar man blakus sēdēja kāda lēdija, kura pat pēc gaismu nodzišanas un aktieru uznākšanas uz skatuves turpināja ņaudēt par to, cik drausmīgi pret viņas bērniem izturas skolā. Aizveriet mutes un baudiet. Ņaudēšanu atstājiet kafejnīcai pēc izrādes – tā būs daudz piemērotāka vieta, lai nodotos īdēšanai uz nolemto labāko draudzeņu pleca.

Jā, nav arī jēgas savam blakussēdētājam komentēt visu uz skatuves notiekošo – viņš pats visu redz. Riebjas čalošana izrādes vidū par to, kā tas pateica to un tas aizskrēja tur. Izrādē ir jāiedziļinās, nevis jācenšas par visu izteikt savs valstiski svarīgais viedoklis. And again – to atstājiet kafejnīcai pēc izrādes.

3. Izslēdziet mobilo telefonu skaņu. Es saprotu, ka ir cilvēki, kuriem šķiet, ka Nokia Tune iederas jebkuras izrādes sižetā un tikai paspilgtina aktieru tēlojumu, bet ticiet man – tā nav. Tas krīt uz nerviem. Izsit no sajūtas. Jauki, protams, ka par jūsu nožēlojamo eksistenci kāds atceras, un tas ir nenoliedzami vēl jaukāk, ka jums ir telefons ar stilīgu zvana toni un mirgojošām gaismiņām, bet labāk ļaujiet to novērtēt cilvēkiem lielveikalos un sabiedriskajā transportā.

4. Teātrī ir sauss gaiss. Vismaz manam kaklam tā vienmēr ir šķitis, tāpēc tas grauž un dedzina jau pēc pirmajām piecām izrādes minūtēm, Tas ir iemesls, kāpēc es pirms izrādēm vienmēr aptiekās nopērku sūkājamās konfektes pret klepu. Nemaksā dārgi, toties atbrīvo no nepatīkamās sajūtas un neliek pārējiem izrādes skatītājiem klausīties, cik jauki man rīklē atklepojas krēpas, un kā es kāsēju kā vectēvs trīs dienas pirms nāves.

5. „Vai tad smukāku aktieru viņiem nav?” noelsās man blakus sēdošā sieviete mirklī, kad no aizkulisēm uz skatuves uznāca... nav pat svarīgi, kurš aktieris. Svarīgi ir tas, ka man gribējās šai augsti kulturālajai būtnei norādīt uz durvīm un pateikt, lai nekad vairs nenāk uz teātri, ja gaida izcili estētiskus un klasiski skaistus aktierus (un arī tāpēc, ka viņa savu rijamcaurumu nespēj turēt ciet izrādes laikā). Un es pat neko neteikšu par to, ka pati sieviete bija izteikti Rubensa tipa būtne ar ne pārāk pievilcīgu fizionomiju.

6. Smaržas. Omes bērnībā dāvinātā „Mazās princeses dienasgrāmata” man iemācīja, ka labām smaržām pietiek ar vienu, diviem pūtieniem. Vienmēr pieturos pie šī principa. Žēl, ka citiem cilvēkiem omes nedāvina klišejiskas, dzīvesgudrībām piebāztas grāmatas, jo tad viņi saprastu, ka nav forši savu odekolonu „Regbijs” vai saulē nostāvējušos „Rīgas ceriņus” liet aiz krāgas bez jebkādas sajēgas. Viens līdz divi pūtieni, dārgie draugi.

Man gribētos domāt, ka mana bloga lasīšana norāda uz augstu intelektuālo attīstību, kas varētu nozīmēt to, ka arī jūs visi ejat uz teātri, tādēļ jautājums – vai šajā sarakstā esmu ko aizmirsusi?

Smuka mūzika noslēgumā, jā.