Jau kādu laiku ik pa brīdim iemetu aci savā blogā. Žēl skatīties, kā te vējš pūš un sāk smirdēt pēc pelējuma un naftalīna. Skumja seja un melnas asaras acīs par to, ka bloga autores dzīvē nekas dižāks par lekciju apmeklēšanu divreiz nedēļā, praksi koju apstākļos, iekšējiem strīdiem „griezt vai audzēt matus” un nemitīgiem starpkontinentāliem telefona zvaniem nenotiek.
Ņemot vērā to, ka esmu uzsākusi nopietnas sievietes dzīvi, tobiš, pievērusies vienam lieliskam vīrietim un savu „gandrīz precētās sievas” statusu mainīt nedomāju, varu atļauties te publiski papļerkstēt par to, kā man ir gājis. Pieņemsim, ka šis ir sava veida memuārs. Ja būtu iedomīgāka, es pat teiktu, ka šī ir tāda maza autobiogrāfija (jo mana dzīve ir tik aizraujoša).
Kopš man mājās parādījās internets, esmu bijusi aktīva tā patērētāja. Šķiet, viss sākās ar draugiem.lv un pirmo e-pastu iekš inbox.lv, kas likās vājprātā stilīgi (vispār arī tagad inboxa ēpasts ir kruti – vintage tomēr). Patīkamais satraukums, aicinot draudzēties lielos puišus no vidusskolas (pirms tam rūpīgi vairākkārt izpētot viņu profilus un gaidot, ka varbūt viņi uzaicinās pirmie), portāla albumā ievietotas skolas bibliotēkas putekļainajā skenerī ieskenētas bildes, līdz ar to arī pirmie komentāri, nepazīstamas sejas profila apmeklējuma statistikā. Uj, sentiments.
Neatceros, ar ko tas viss sākās (ehh, ja es nebūtu izdzēsusi veco dr.lv profilu...), taču ar laiku man iepatikās sarakstīties ar svešiniekiem. Protams, mostly vīriešiem. Likās, ka lieliskākas „attiecības” nevar būt – pret tevi vienmēr cenšas izturēties jauki, ik pa brīdim paslavē un liek justies labi. Apnīk runāt, noklikšķini uz „Iziet”. Un tiklīdz sarunu partnerī parādās kāda nepatīkama iezīme – neatbildi un aizmirsti. Tik vienkārši. Next!
Šķiet, pirmā nopietnā sarakste man bija ar blondu metālistu. Tā kā pati biju kinda emo, likās, ka tas ir likteņa pirksts. Bija, bija likteņa pirksts – vidējais. Šim es pēc pāris gadiem neveiklā kārtā uzskrēju virsū Dziesmu un Deju svētkos. Metālistam sekoja vairākus gadus ilgas virtuālās sarunas ar prātā sačakarēto alkoholiķi, toreizējo medicīnas studentu no Rīgas. Absolūti nekādas intereses par viņu kā pretējo dzimumu, vienkārši līdzīga pasaules uztvere (cinisms un sarkasms spaiņiem). Pretīga rakstura vientuļnieks no Ventspils, kurš mani nelika mierā ilgu laiku. Metālists ar dzejnieka dvēseli no Rīgas, kurš mīlēja ausīs liet medu. Bārdains sātanists no Latgales laukiem, pārāk erudīts manam ķieģeļa intelektam. Brunču mednieks no Jēkabpils, ar kuru satikos Jāņu naktī (papardes zieds netika atrasts, kaut arī tā izklausās). Interesi piesaistošs kompleksainis no Rīgas ar mūžīgu vēlmi mani analizēt, reiz satikts Valmierā uz pāris tasēm tējas. Vienvārdsakot, kaudzēm prātīgu un/vai bezgala stulbu virtuālo sarunu ar dažādiem vīriešiem.
Nezinu, kurā mirklī visa tā interneta lieta pārvērtās par maindfaku. Pa kuru laiku daļa vīriešu kļuva par naiviem un cerību pilniem jēriņiem? Tu, sieviete, normālā valodā un bez jebkādiem slēptiem mājieniem saraksties ar kaut kādu puiku no Valmieras apriņķa, uztver viņu kā random interneta personu, ko izmanto, lai īsinātu laiku, taču – WHAAAAT?! – pēc pāris mēnešu vēstuļu apmaiņas viņš ņem un atzīstas Tev mīlestībā. Nu kas tas par sū*u?! Ne reizi neesam tikušies, manu balsi nav dzirdējis pat telefonā, bet saka, ka mani mīl. Varbūt es vispār esmu 53 gadus veca vientuļā māte, kura ar saviem pieciem bērniem dzīvo treilerī, gaida no cietuma atgriežamies vīru un ēd vecus kēksiņus. Nezinu, ar ko viņš sirga. Novirzes? Kompleksi? Manā rakstības stilā saskati līdzības ar savu māmuļu? Nē, paldies. Bloķēt un aizmirst.
Jāatzīst, ka šis nav ļaunākais gadījums. Ir bijis trakāk. Piemēram, sarakstoties ar kaut kādu dzīves nomocītu, periodiskas depresijas pārņemtu un „līdz nāve mūs šķirs” mīlestības meklētāju no galvaspilsētas. Viss, protams, sākas kā parasti – ar vēstulēm, kurās abas puses cenšas izlikties labākas, nekā ir. Vēstules ar laiku kļūst biežākas un personiskākas. Un – tadāāāā! – kādā jaukā vakarā, atnākot no teātra, koju istabiņā mani sagaida milzīgs manu mīļāko puķu pušķis. To gan man nogādājusi kāda starpniece, kuras identitāte joprojām ir miglā tīta, bet vienalga. Romantiski? Nu laikam jau. Bet biedējoši arī.
Būtu bijis jauki, ja viss beigtos ar gerberām. Viss beidzās ar sms manā dzimumdienā, ko saņēmu, braucot autobusā uz Valmieru – „Gaidu Tevi Valmieras autoostā”. Paga, KO? Par spīti tam, ka biju teikusi, ka satikties negribu, viņš atkratās uz Valmieru? Pirmā doma – izkāpt pieturu ātrāk, izsaukt taksi un mierīgu sirdi pavadīt dzimšanas dienu kojās aperitīva apskāvienos. Bet nē, ieslēdzās manī kaut kāds dumjš pienākums un absurda sirdsapziņa – nolēmu, ka let’s just get it over with.
Izkāpju no autobusa, kur mani gaida divi pārsteigumi. Pirmais ir Ilze un Kārlis, bet šis pārsteigums bija tiešām jauks. Otrais gan ne tik ļoti. Stāv un gaida mani tur viens, nokrāvies ar dāvanām un puķēm (tiku pie lietām, kuras pati atļauties nevaru). Neatceros, cik ilgi es izturēju, taču ar to arī viss beidzās. Ar dāvanām mani arī neuzpirkt. Varbūt esmu ļauna, bet puikā mani kaitināja viss, sākot ar ārējo izskatu, beidzot ar vēlmi būt jaukam arī dzīvē, līdz ar to sarakste paputēja, un viņš tika bloķēts visur, kur iespējams.
Telefonisku apsveikumu vārdadienā gan, protams, saņēmu.
Ko es ar šo visu savas dzīves iztirzājumu gribu pateikt? To, ka internets ir kruta fīča līdz brīdim, kamēr to mēģina pārnest 3D. Ne vienmēr, bet tomēr. Dzīvē viņi reti ir tik smieklīgi un jauki kā internetā. Arī izskatās daudz sliktāk. Un, iespējams, ka no viņiem nevarēs tikt vaļā. Jārēķinās, ka jaukais, pieklājīgais un patīkamais interneta tipāžs dzīvē var pārvērsties par rupju un egoistisku kretīnu, kurš beigās tevi vajās kā dresēts rotveilers. Protams, viss var beigties pa smuko (kā man ar Mārtiņu), bet, papētot manu statistiku, iespēja ir apmēram 1:10 (un iespējams, ka tas nav ļaunākais variants). Bet varbūt vienkārši mana karma is a bitch, un man ellē ratā neveicas.
Kā ir tagad? Tagad vienīgais cilvēks, ar ko es sarakstos internetā, ir Karlīna. Ļaunākais, ko viņa man ir pateikusi ir „Man dažreiz ir bail no tā, cik mēs esam līdzīgas”. Un es vismaz esmu droša, ka viņa nekad mani nevajās un mīlestībā arī neatzīsies.
Un rekur nobeiguma video. Dziesmai nav nekāda sakara ne ar ierakstu, ne ar manu dzīvi. Vienkārši Beirut ir vareni, es jums galvoju.
