Ziniet tos muļķīgos konkursus, kurus tviterī izsludina katrs, kuram mājās mētājas kas lieks? Laimē zeķes, laimē Rimi ledusskapi, laimē ...dajebko. Vienā no tādiem es pirms apmēram mēneša piedalījos. „Iesūti interesantu jautājumu „Instrumentiem” un laimē ielūgumu uz koncertu”. Es kā mantkārīga un kreatīva būtne iesūtīju kādus jautājumus četrdesmit (lasīt: apmēram piecus). Milzīgā intuīcija, kas man teica, ka biļeti noteikti dabūšu, tika norakstīta uz neapklusināmo alkatības balsi manā galvā. Izrādās, ka intuīcijai bija taisnība, un pēc neilga laika un ilgas gaidīšanas (šie abi kaut kā neiet kopā) manā makā smuki tika iestūķēti divi ielūgumi, vienu no kuriem es kā dāsna un cilvēkus mīloša būtne uzdāvināju Alisei. Nu, re. Tas tāds mazs ievads, kas, kāpēc un par ko te būs.
Un nē, šī nebūs recenzija vai reportāža no notikuma vietas – es joprojām uzskatu, ka manas kā žurnālista spējas ir visai niecīgas, tāpēc drukāšu tā, kā māku vislabāk.
Kad pa radio sen, sen dzirdēju vienu no viņu pirmajiem gabaliem „Life jacket under your seat”, es neticēju, ka tie ir latvieši. Kad noklausījos „Tru”, es joprojām neticēju, ka tik satriecoša kvalitāte nāk no Latvijas. Kad koncertā stāvēju emocionāli uzvilktu cilvēku pūlī un dzirdēju Šipkevicu uzrunājam publiku skaidrā latviešu valodā, es tikai mazliet, mazliet mazāk neticēju tam, ka viņos tiešām rit latviešu asinis. Neizsmeļamais kreatīvisms, citādākais piegājiens mūzikas un video radīšanai, skaņu daudzveidība – Latvijā mūziķi lielākoties neizkāpj no pašu veidotiem rāmjiem, ģitārām spēlē trīs akordus, un bungu ritms ir kā akmenī iekalts.
Sākumā laikam par iesildītājiem. The Ones? The Wow? The Whatever Something Something... es tā arī nesapratu, kas tas ir, bet es sapratu kaut ko citu – ka man ļoti, ļoti nepatīk. Lai piedod man nenoliedzami apdāvinātā meitene, taču, kāpjot uz skatuves, manuprāt, derētu atcerēties, ka, pirmkārt, ar īsiem svārkiem kājas jātur kopā vai vismaz jāizliekas, ka to dara, lai pāris simtiem cilvēku, kuri lūkojas no apakšas, nepavērtos wunderbar peizāža, un, otrkārt, kamēr nav saņemts neviens Grammy, iedomību vajadzētu mest pie malas. Zin’ kā, „Будь проще и люди к тебе потянутся”. Būtu viņa mazliet vienkāršāka, man gan jau patiktu. Tā iedomība nosit visu apetīti.
Something something grupai sekoja Grēviņš ar savu neiztrūkstošo ābolīšdatoru. Viens mazs vīrelis pie viena vēl mazāka laptopa, bet uzkurina publiku, ka prieks. Ar saviem fantastiskajiem mash-upiem Grēviņš pamatīgi piebēra ogles šī vakara vilcienam. Talants viņam ir nenoliedzams, izdoma arī. Saber The XX kopā ar Instrumentiem, ka nošļakst vien. Un nošļakst ļoti kvalitatīvi un baudāmi. Klausīties Grēviņu ir tāpat kā ēst omes gatavotu ēdienu – viņi abi kopā var salikt visneiedomājamākās lietas, taču beigās garšo labi un gribas vēl.
Un beidzot, beidzot skatuvi ieņem Instrumenti. Ar ko lai sāk, ar ko lai sāk... Es nevaru izdomāt, ar ko sākt man, tāpēc teikšu, ar ko sāka viņi – ar „Zemeslodēm”. Viss pasākums bija tāds trieciens emocijām, jo klausīties liriskās zemeslodes pēc Grēviņa bija kā dzert karstu kafiju un uzēst saldējumu. Bet tik labi, TIK labi tā emocionāli pamētāties.
Kad es esmu ļoti sajūsmināta, adrenalīna dēļ man sāk raustīties nervs kreisajā ceļgalā. Tas nervs šodien bija totāli high. Es tieši tāpat. Ir tik patīkami stāvēt koncertā un apzināties, ka dzīvajā skan tikpat labi kā ierakstā, tikai daudz skaļāk un ... nu... dzīvāk. Skaņas un gaismas, un video. Bauda visām maņām, pat taustei, jo likās, ka gaisā var fiziski sataustīt patīkamo enerģiju. Un zosāda, zosāda. Esat dzirdējuši kaut ko par eksorcismu? Nu re, tieši tā es tur jutos – it kā manī kāds būtu iemiesojies un dzīvotu savu dzīvi. Un tam kādam ļoti patīk Instrumenti, līdz ar to viņš grib kratīties kā epilepsijas lēkmē, izkliegt neartikulētas skaņas un sist plaukstas vietā un nevietā.
Un man patīk, nē, es mīlu to apbrīnojamo vienkāršību un cilvēcību, un humoru, kas no viņiem nāk. Ne tikai no pašiem māksliniekiem - arī no meitenes, kas, manuprāt, bija viņu tviterpavēlniece Līva Pētersone – tik forši skatīties, kā viņa, tieši tāpat kā mēs, parastie mirstīgie, dzied līdzi dziesmām. Nu pavelk, pavelk tā foršā atmosfēra un milzīgā atdeve, kas nāk no skatuves. Var redzēt, ka patīk ne tikai mums, bet arī viņiem, un tas laikam ir tas foršākais.
Pēc koncerta neapšaubāmi palieku pie sava uzskata par to, ka Instrumenti ir labākā Latvijas grupa. Kad pārējie sāks nedzert pirms kāpšanas uz skatuves, pamainīt dziesmām ritmu vai mazliet izkāpt no grupas tēla rāmja, Instrumenti varbūt būs apdraudēti. Vai arī nē. Albums kā nenodilstoša bauda un koncerts vēl jo vairāk. Vairāk mums grupu ar tiešām talantīgiem un kreatīviem jauniešiem, vairāk šovu, kuros ieguldīts milzīgs darbs, vairāk vienkāršības un vairāk instrumentu/”Instrumentu”, idritvai!
Te viens no fona video. Šis skatītājiem laikam patika vislabāk.
Un te mazā evijiņa spēlē ‘pandās’.
