The way your smile lights up the room.

Nezinu, par ko Dievs mūs tā mīl, taču šī ir tieši otrā siltā diena pēdējo nedēļu laikā. It kā Latgale jau tā pietiekami neciestu dažādos veidos (augstais bezdarba līmenis, alkoholisms, Borowa MC...), mums ir vēl arī lietus, pārmitras miglas, zibens, pērkons un vējš. Taču beidzot, beidzot šo visu drazu un nelaimes ir nomainījusi saule un karstums. Beidzot, beidzot es varu naktīs iet ārā bez mētelīša (tas, starp citu, karājas (lasīt: smird pēc alus) skapī). Beidzot, beidzot es varu reāli pielietot vasaras drēbes. Beidzot, beidzot ir labvēlīgs laiks graudaugu augšanai (esmu zemnieka meita, man tas bija jāpiemin). Un jā, kā izskatās, šis ir arī piemērots laiks jauna ieraksta radīšanai iekš sava bloga. Ravēju dārzu un galvā miljons ideju, ko te iekakāt.

Runājot par Johannisfestu un līgošanos, man bija riktīgi forši Jāņi. Briedis mani ... mūs ielūdza pie Anitas (viņš ir namatēvs ne tikai savās mājās). Tā nu mēs abi ar Mārtiņu, kā jau īsti līgotāji, mājās (es) vai pa ceļam (viņš) iesildījāmies svinēšanai, un mērojām apmēram 3(?) km tālo ceļu līdz Anitvillai, kur mūs sagaidīja pazīstami un ne tik pazīstami cilvēki. Gaļa, alus, salīgojušies cilvēki, ugunskurs, improvizācijas teātris un citas tradicionālas lietas mums apkārt virmoja visas nakts garumā. Jāsaka, ka vakara nagla pilnīgi noteikti bija Salvis, kurš dzīvi svinēja jau kādu trešo dienu, un uz pasākumu ieradās, knapi turoties kājās. Kā jau ierasts, piedzērušies cilvēki jāapsmej, jāfotografē un jāfilmē, lai nākamajā dienā varētu pajautāt: `Tu kaut ko atceries no vakardienas?`. Sveiciens Salvim.
Un jā, es pirmo reizi dzīvē gulēju sienā (kauns un negods tādai latgaļu buobai kā man). Jāsaka, ka šķūnī pilnīgi noteikti var forši izgulēties ... ja guli viens. Divatā viss beidzas ar nenormālu aizpampumu rītā un siena vilkšanu ārā no dibena vēl divas dienas. Bet nē, tas nenozīmē to, ka nebija forši.
Starp citu, tavariši, druzja, gaidu bildes. Gaidu un negaidu reizē.

Laikam kļūstu veca. Šogad biju divpadsmitās klases izlaidumā un sapratu, ka .. fuck, tas bija tik foršs pasākums (mums, ne viņiem). Tam par godu rekur izlaidumbilde. Asaras un sentimentu pietaupīsim citai reizei.


Tagad, kad ierunājos par izlaišanos, atcerējos to, kā Liesmai drukāju rakstu par to, ko darīt pēc vidusskolas pabeigšanas (kur, kā, kāpēc studēt). Jā, Liesma .. mana prakse tur ir beigusies, prakses atskaites sen nodotas, un viss ir kruti. Rakstīšu viņiem arī vasarā. `Mēs priecāsimies, ja Tu uzrakstīsi arī vairāk kā vienu rakstu mēnesī - mums savs labums, un Tu sev saldējumam nopelnīsi`.

Labi, atgriežos dārzā. Superīgi dzīvot apkaimē, kur kaimiņi ir vieni vienīgi dzērāji. Oh, wait .. that`s just called living in Latgale. Lai nu kā, viņi visi sasēžas pagalmā un lūr, kā es peldkostīmā mokos un lokos pa vagām, ik pa brīdim izsakot piezīmes vai uzsvilpjot. Ideāli, jūtos iekārota, mana mērķauditorija mani beidzot ir pamanījusi. Bet nekas, šodien vismaz nav nevienas ziņkārīgas tantes kaimiņdārzā, kurai patīk apjautāties `kā mums ģimenē iet`, jo viņa, ejot gar mūsu māju, `dzirdējusi strīdus`. Mēģinājums iegalvot, ka tā ir tikai normāla mana un tēva komunikācija (ironizēšana, izsmiešana un skaļa lamāšanās vienam uz otru) nelīdz, tāpēc es stāstu, ka mums iet ļoti smagi, nevaru mājās izturēt, tāpēc nododos ravēšanai, lai aizmirstu par ģimenes nedienām. Lai runā.

Šo lūgums atskaņot skaļi.

Mommy, I want a baby sister. Or not.

Šis ieraksts laikam būs mazliet sentimentāls, gaidpilns un gejīgs, bet tāds man šodien stils.

Mamma nu jau ceturto dienu ir Madonas slimnīcas Dzemdību nodaļas omulīgajās telpās. Jā, tieši pirms četrām dienām viņa mani pamodināja pusseptiņos no rīta, lai viltīgu smaidu sejā man pateiktu: `Zini, es visu nakti negulēju, man liekas, ka šodien ir tā diena`. Pēc smalkiem matemātiskiem aprēķiniem varam secināt, ka TĀ diena ilgst jau četras dienas, taču joprojām nekas nav noticis (ar `nekas nav noticis` es domāju `man joprojām nav piedzimusi māsa` un `mamma joprojām tikai ēd un guļ`) (interesanti, ka es interneta vidē par to tik daudz runāju, taču, kad uz ielas man pajautā, kas mammai piedzims, es, šķībi smīnot, atbildu, ka neteikšu, un saķiķinos, izjūtot nenormāli milzīgu varu).

Mēs, mājinieki, jau esam pieraduši pie tā, ka nu viss jādara mums, ne mammai (man jāmazgā trauki un tētim pašam jāklāj gulta, piemēram). Arī fakts, ka piektais mūsu ģimenes loceklis vēl nevēlas saskarties ar ārpasauli, odiem un smakojošām omēm, kas bāzīs galvas bērnu ratiņos un uķināsies, ir ierasts – to visu mēs uztveram mierīgi un vēsi.
(Viņa jau tagad izrāda neatkarības iezīmes. ATTITUDE, mazā.)

Žēl, ka mēs vienīgie tādi – ejot pa ielu, man piesienas pazīstami un nepazīstami (wtf) cilvēki un jautā: `Ar ko Tevi var apsveikt?`. `Mani?`, es atbildu, `Tā kā man nekas nav piedzimis un tuvāko gadu laikā nepiedzims, tad varbūt vienīgi ar kursadarbu un BEING AWESOME`. Tad notiek izprašņāšana – kas, kā, kādā veidā, kur, kam, ar ko, pie kā, kāpēc vēl nav piedzimis utt. (it kā es zinātu atbildes uz šādiem eksistenciālajiem jautājumiem). Varētu domāt, ka mamma ar viena bērna izspiešanu uztaisa Varakļānos pēdējās desmitgades iespaidīgāko demogrāfisko sprādzienu, kā dēļ visi ir tik sajūsmināti un priecīgi satraukti. Vispār man nepatīk, ka man uzdod jautājumus par cilvēku, kuru es pat vēl neesmu redzējusi (ja nu vienīgi sonogrāfijas bildēs, taču TAS TUR neizskatījās pēc mazuļa – drīzāk pēc nepievilcīga ķīseļa). Taču, no otras puses – ir jauki, ka cilvēki izrāda interesi un priecājas kopā ar mums (vai arī vienkārši ievāc ziņas, lai pabaumotu un apmierinātu ziņkāri).

Tagad, sēžot un smaidot savu tizlo smaidu, atceros, kā es uzzināju par mūsu ģimenes apgreidu. Vecāki brauca uz Rīgu, un es pieteicos braukt līdzi. Viņi gan par to nebija sajūsmā, taču piekrita. Kad mašīna apstājās pie Dzemdību centra (vai kaut kā tāda), man nebija ne mazākās aizdomas, kas pie vainas. Mazums – māte grib satikt kādu draudzeni, ieiet centra tualetē – who the fuck knows, ko viena sieviete var iegribēt. Taču, kad pajautāju, kas pie velna notiek, un pretī saņēmu divus piesarkušus, samulsušus, izteikti tizlus ģīmjus, sapratu, kas par lietu. Reakcija – neticība/dusmas.
- Neticība – pirmkārt, fuj, viņiem ir sekss, un, otrkārt, MĀT, tu esi VECA, kam Tev bērns (38 gadi jau ir nopietns vecums, kamōn)?!
- Dusmas – (citēju sevi) `Jūs pat ar mani netiekat galā, kam jums vēl viens bērns?`. (Atceros, ka pat draudēju, ka es palikšu stāvoklī, ko māte, protams, kā jau visas `normālas` mātes, uzņēma ar sajūsmu, jo tas būšot `kā filmās`.)

Nu tā. Tagad esmu ar šo domu apradusi (nezinu, vai tāds vārds eksistē, bet vienalga). Tas jau nekas, ka tad, kad māsai būs 18, man būs 37, ūsas, pieci kaķi, un es pa gabalu smirdēšu pēc vecmeitas, viņa no manis kaunēsies, ejot pa ielu ar draugiem, mani nesveicinās un sauks par fosiliju. Nekas. Pie visa pierod.

Loģiski spriežot, šis bērns izaugs ģeniāls. Ģimenes pirmdzimtais (a.k.a ES) izrāda tik daudz ģenialitātes pazīmju (piemēram, izteiktu nespēju noformulēt teikumu, absolūtu matemātisko spēju trūkumu un akūtu nespēju pielietot loģisko domāšanu). Otrais bērns ģimenē (a.k.a `pamēģināsim vēl vienu`, a.k.a mana māsa Liene) uzskata, ka ir māksliniece - zīmē, taisa rotiņas (šis vienkārši mani nogalina) un ģērbjas .. visnotaļ savdabīgi. Varbūt ar trešo bērnu vecākiem veiksies labāk, tomēr šo gadu laikā vismaz kaut kādas audzināšanas prasmes ir iegūtas. Es ceru. Un, galu galā, arī es varēšu ieguldīt savu artavu māsas vārdu krājuma paplašināšanā un attieksmes veidošanā.

Tā kaut kā. Esmu izstāstījuse jums savu sāpi. Smukam nobeigumam rekur mana labā garastāvokļa (kas gan šobrīd nav pārāk labs) iemesls: