Mommy, I want a baby sister. Or not.

Šis ieraksts laikam būs mazliet sentimentāls, gaidpilns un gejīgs, bet tāds man šodien stils.

Mamma nu jau ceturto dienu ir Madonas slimnīcas Dzemdību nodaļas omulīgajās telpās. Jā, tieši pirms četrām dienām viņa mani pamodināja pusseptiņos no rīta, lai viltīgu smaidu sejā man pateiktu: `Zini, es visu nakti negulēju, man liekas, ka šodien ir tā diena`. Pēc smalkiem matemātiskiem aprēķiniem varam secināt, ka TĀ diena ilgst jau četras dienas, taču joprojām nekas nav noticis (ar `nekas nav noticis` es domāju `man joprojām nav piedzimusi māsa` un `mamma joprojām tikai ēd un guļ`) (interesanti, ka es interneta vidē par to tik daudz runāju, taču, kad uz ielas man pajautā, kas mammai piedzims, es, šķībi smīnot, atbildu, ka neteikšu, un saķiķinos, izjūtot nenormāli milzīgu varu).

Mēs, mājinieki, jau esam pieraduši pie tā, ka nu viss jādara mums, ne mammai (man jāmazgā trauki un tētim pašam jāklāj gulta, piemēram). Arī fakts, ka piektais mūsu ģimenes loceklis vēl nevēlas saskarties ar ārpasauli, odiem un smakojošām omēm, kas bāzīs galvas bērnu ratiņos un uķināsies, ir ierasts – to visu mēs uztveram mierīgi un vēsi.
(Viņa jau tagad izrāda neatkarības iezīmes. ATTITUDE, mazā.)

Žēl, ka mēs vienīgie tādi – ejot pa ielu, man piesienas pazīstami un nepazīstami (wtf) cilvēki un jautā: `Ar ko Tevi var apsveikt?`. `Mani?`, es atbildu, `Tā kā man nekas nav piedzimis un tuvāko gadu laikā nepiedzims, tad varbūt vienīgi ar kursadarbu un BEING AWESOME`. Tad notiek izprašņāšana – kas, kā, kādā veidā, kur, kam, ar ko, pie kā, kāpēc vēl nav piedzimis utt. (it kā es zinātu atbildes uz šādiem eksistenciālajiem jautājumiem). Varētu domāt, ka mamma ar viena bērna izspiešanu uztaisa Varakļānos pēdējās desmitgades iespaidīgāko demogrāfisko sprādzienu, kā dēļ visi ir tik sajūsmināti un priecīgi satraukti. Vispār man nepatīk, ka man uzdod jautājumus par cilvēku, kuru es pat vēl neesmu redzējusi (ja nu vienīgi sonogrāfijas bildēs, taču TAS TUR neizskatījās pēc mazuļa – drīzāk pēc nepievilcīga ķīseļa). Taču, no otras puses – ir jauki, ka cilvēki izrāda interesi un priecājas kopā ar mums (vai arī vienkārši ievāc ziņas, lai pabaumotu un apmierinātu ziņkāri).

Tagad, sēžot un smaidot savu tizlo smaidu, atceros, kā es uzzināju par mūsu ģimenes apgreidu. Vecāki brauca uz Rīgu, un es pieteicos braukt līdzi. Viņi gan par to nebija sajūsmā, taču piekrita. Kad mašīna apstājās pie Dzemdību centra (vai kaut kā tāda), man nebija ne mazākās aizdomas, kas pie vainas. Mazums – māte grib satikt kādu draudzeni, ieiet centra tualetē – who the fuck knows, ko viena sieviete var iegribēt. Taču, kad pajautāju, kas pie velna notiek, un pretī saņēmu divus piesarkušus, samulsušus, izteikti tizlus ģīmjus, sapratu, kas par lietu. Reakcija – neticība/dusmas.
- Neticība – pirmkārt, fuj, viņiem ir sekss, un, otrkārt, MĀT, tu esi VECA, kam Tev bērns (38 gadi jau ir nopietns vecums, kamōn)?!
- Dusmas – (citēju sevi) `Jūs pat ar mani netiekat galā, kam jums vēl viens bērns?`. (Atceros, ka pat draudēju, ka es palikšu stāvoklī, ko māte, protams, kā jau visas `normālas` mātes, uzņēma ar sajūsmu, jo tas būšot `kā filmās`.)

Nu tā. Tagad esmu ar šo domu apradusi (nezinu, vai tāds vārds eksistē, bet vienalga). Tas jau nekas, ka tad, kad māsai būs 18, man būs 37, ūsas, pieci kaķi, un es pa gabalu smirdēšu pēc vecmeitas, viņa no manis kaunēsies, ejot pa ielu ar draugiem, mani nesveicinās un sauks par fosiliju. Nekas. Pie visa pierod.

Loģiski spriežot, šis bērns izaugs ģeniāls. Ģimenes pirmdzimtais (a.k.a ES) izrāda tik daudz ģenialitātes pazīmju (piemēram, izteiktu nespēju noformulēt teikumu, absolūtu matemātisko spēju trūkumu un akūtu nespēju pielietot loģisko domāšanu). Otrais bērns ģimenē (a.k.a `pamēģināsim vēl vienu`, a.k.a mana māsa Liene) uzskata, ka ir māksliniece - zīmē, taisa rotiņas (šis vienkārši mani nogalina) un ģērbjas .. visnotaļ savdabīgi. Varbūt ar trešo bērnu vecākiem veiksies labāk, tomēr šo gadu laikā vismaz kaut kādas audzināšanas prasmes ir iegūtas. Es ceru. Un, galu galā, arī es varēšu ieguldīt savu artavu māsas vārdu krājuma paplašināšanā un attieksmes veidošanā.

Tā kaut kā. Esmu izstāstījuse jums savu sāpi. Smukam nobeigumam rekur mana labā garastāvokļa (kas gan šobrīd nav pārāk labs) iemesls: