You know how I feel.

Nezinu, kā lai tā dzejīgi-gejīgi iesāk šo bloga ierakstu, tāpēc ķeršos uzreiz vērsim pie ragiem (arī ragiem) – šodien biju Maltā. Ne Maltā – valstī, bet Maltā – pilsētā. Iemesls pavisam akadēmisks un atbilstošs pieauguša cilvēka (manis) dzīves vērtībām – izdomāju, ka negribu sava gada projekta anketēšanu veikt Valmierā, tāpēc ar Ievu (to, kura lieliska sieviete) sarunāju, ka šo nopietno uzdevumu veikšu Maltas 1. vidusskolā (pazīstama arī kā Ievas bijusī skola).

Rīts sākās pa skaisto – cēlos pirms septiņiem. Absolūts īgnums un riebums pret dzīvi. Vienīgais mierinājums – arī mamma pamodās kopā ar mani, jo viņai piezvanīja ome, lai mūsu ģimeni informētu par sava ganāmpulka izvešanu ganos. Nejautājiet, ko tas nozīmē, es nezinu. Acīmredzot viņai šķiet, ka kaut kādas dumjas govis varētu mūs interesēt. Vai arī, protams, omei gluži vienkārši beidzot smagi iet ciet.

Tikusi Rēzeknē un jauki sagaidīta, kopā ar Ievu devos uz Maltu. Katram iesaku gūt šādu dzīves pieredzi – nekad dzīvē nebiju redzējusi tik daudz episku cilvēku vienuviet. Episkuma krustugunis, episkuma karstais punkts, episkuma kulminācija. Sieviete, kurai seja bija kā sista ar pannu (plakana un debila), vīrietis ar kantainu bārdu, kurš visu laiku svīda un slaucījās kabatlakatiņā, kaut arī autobusā bija vēsi, un vēl daži cilvēki, kuri vienkārši pamatīgi un neatlaidīgi smirdēja. Autobusu personas vienmēr ir mani kaut kādā ziņā fascinējušas. Cilvēki tomēr ir skaisti.

Ieradāmies skolā. Kārtējo reizi pārliecinājos, ka mani vecāki ne sūda nesaprot no dzīves. Viņu centieni man ieskaidrot, ka Maltas skola ir šķūnis ar 2 skolotājiem un 7 ar pusi retardētiem bērniem tika apgāzts caurejas ātrumā – skola smuka, skolēni gandrīz atbilst normāluma skalai (gribēju rakstīt `normālsadalījumam`), un vispār tur ir jauki. Tā, lūk. Baigi noreklamēju, ceru, ka kāds man par to samaksās.

Dienas kulminācija (vismaz tā, kuru man nav kauns aprakstīt te) – es beidzot sapratu, kur slēpjas mana seksualitāte, slepenais vīriešu pievilināšanas rīks tika atklāts (jā, mužiki, es jūs atkodu kā riekstiņus). Sākumā jāaiziet uz Saules veikalu, jānopērk ķīmisks jogurts un belašs, un tad viss šis jānotiesā, ar līku muguru un sarkanu degunu sēžot autobusa pieturā. Es jūtos erotiska, vīrieši jūtas bezspēcīgi. Simple as fuck.

Protams, nekas nevar būt tik skaisti, kā izklausās – drīz sākās pamatīgs lietus, man sabojājās mati, samirka kājas un mugura un vēl beigu beigās pūta nenormāls vējš (kā jau normālai Latgales autobusu pieturai, arī šai bija izsisti visi stikli, un kāds pat bija centies dedzināt metāla karkasu). Jutos lieliski – no rīta pie sevis biju nodomājusi, ka šitik saulainā dienā būtu idiotiski vazāties apkārt ar mēteli. Jā, evij, stāvēdama pieturā un drebēdama kā uzbudināts pensionārs, Tu noteikti izskatījies nemuļķīgi, gudra meitene. Nosalusi, noburzīta, dubļaina un ar belašu. Tagad noteikti visi vīriešu kārtas bloga lasītāji sajūt savu ieroci piebriestam.

Atgriežoties Rēzeknes skaistajās ārēs, iekaroju Klondaiku. Divas reizes. Vienreiz ar Ievu un otrreiz ar .. kādu citu.:)

Nu tā kaut kā. Arī nobeigumus izdomāt man nesanāk. Koelju citēt negribas, tādēļ aprobežošos ar šo, kas man pēdējās dienās skan galvā (kaut kur pa vidu dažādām balsīm un citai drazai):