I`m Jim Morrison, I`m dead.

*rakstīts vakar, kā jau iespējams noprast*

Cik neaptverami skaisti – es atkal sēžu mītiem apvītajā Gulbenes autoostā un gaidu, kad šoferis (un citas augstāk stāvošas personas) reiz izlems, ka pusstundas pauze teiksmainajā Gulcē absolūti nav nepieciešama. Tā kā šis lēmums tiks pieņemts apmēram tajā laikā, kad man jau būs izžuvušas olnīcas un nokārušās (skumjas) krūtis, man atliek vien žēloties savā burvīgajā blogā un naktīs klusi raudāt spilvenā. Liktenis ir kuce (jā, sieviešu dzimtē – vīrietis vienkārši fiziski nespēj TIK ĻOTI sačakarēt lietas).

Kārtējo reizi brauciens Rēzekne – Valmiera izpelnās manas simpātijas. Autobusā ir karsti kā zebras dibenā, taču kā šīs problēmas efektīvākais risinājums ir pieņemts lūku atvēršana, kas savukārt izraisa nenormālu skaņu, spiež uz ausīm un padara mani kurlu. It kā ar to nepietiktu – zona ir absolūta nulle, es nevienu nevaru sazvanīt un otrādi (šobrīd es tiešām varētu spiest pie krūtīm teju visu lielisko Bites darbinieku kolektīvu un pateicībā dāvināt viņiem zefīrus šokolādē un maximas siļķi kažokā) (ok, tikko sanāca mazliet mazāk kā 2 stundas gara telefonsaruna, taču biti es vienalga nīstu).

Lieliski, vienkārši lieliski. Pietrūkst tikai resnas, svīstošas tantes, kura ar savu kailo, miklo miesu spiestos man klāt, ēstu smilšukūkas, no kurām drupačas birtu viņas sviedrainajā dekoltē, un smagi elpotu ap pavērtu muti, no kuras tecētu siekala. Vai arī smirdīga dzērāja, kurš dzertu divlitru alu un ik pa brīdim atvemtu sev mutē. Vai arī kāda piena reindžera, kurš skaļi klausītos Katy Perry savā telefonā un censtos dziedāt tai līdzi. Jā, tā visa man pietrūkst apmēram tikpat ļoti kā zaļas, neapturamas caurejas un kāzu. Interesanti, ka šos divus faktorus es pielīdzinu vienu otram, hmm.

Visiem zināms, ka šodien ir mana dzimšanas diena (19. maijā 19 gadi – vai nav zīmīgi un savā ziņā erotiski?), taču svīšana autobusā kopā ar resniem cilvēkiem noteikti nebija mans sapņu scenārijs. Patiesībā man vispār nebija scenārija, un arī svinēšana nebija manos plānos. Šī dzimšanas diena savā ziņā pat nebija gaidīta, jo nu man nākas aptvert, ka esmu 19 gadus veca, neprecējusies, dzīves nomākta vecmeita, kurai savulaik tika piedēvēts milzu potenciāls, taču gadu gaitā (līdz ar celulīta un vārnu kājiņu parādīšanos) tas ir zudis. Skumja tā dzīve, skumja. Nomiršu viena, pamesta un negribēta. Kaut kas steidzami jādara lietas labā. Jānopērk piepūšamais vīrietis.

Un, starp citu, es šodien jūtos īpaša kā ar dauna sindromu slims bērns – visi man zvana, sūta sms, uzbrūk tviterā un draugos un vēl ieskaita naudu kontā. Kas gan cits mazam, kompleksainam un atpalikušam bērnam kā man nepieciešams, ja ne kaudze uzmanības, kas kaut uz brīdi liek sajusties mazliet vērtīgākam kā kartupeļu maiss? *šobrīd pa Latvijas Radio 2 skan Musiqq jaunā dziesma, argh, gūstu baudu* Ko es ar šo visu gribēju teikt? Laikam jau paldies visiem. No rīta vispār biju emocionāli nestabila, smējos pie Jāņa apsveikuma, gandrīz apraudājos pie Ievas sveicinājiena. Ir gejīgi, atzīstu, bet vienreiz gadā to var atļauties pat tāds vecis kā es.

Nu tā kaut kā. Miega bads, kas izriet no agrās celšanās komplektā ar garām nakts pastaigām, nogalina gan mani, gan manu iedvesmu. Vainoju visās dzīves nelaimēs @Avotins. Tu esi ļaunuma sakne, un es zinu, ka Tu šo lasi.

Pē.Es. Pa LR2 skanošais raidījums `Tirgus` mani nobeigs – cilvēki pārdot dzelzs trubu pa 500 latiem (jo kuram gan nevajag dzelzs trubu), palīdz sagatavot dokumentus maksātnespējas procesa pasludināšanai (jo neviens no mums pats netiek galā ar saviem dokumentiem) un vispār vēlas pelnīt naudu ar absolūti debilām lietām. Lieliski, apsveicu jūs ar dzīvošanu debešķīgā vidē.