Kad pamatskolā braucām ekskursijās uz cirku vai zoodārzu, vai Raiņa dzimtajām mājām, man tas vienmēr bija piedzīvojums ne tikai tūrisma objektu dēļ (jo kurš bērns gan negrib apskatīt mirušu onkuļu mājas), bet arī tāpēc, ka pārvietošanās no punkta A uz punktu B notika ar autobusu. Kā bērnu mani valdzināja autobusu smarža, samtainie sēdekļu pārvalki un šoferi ar kuplām ūsām un dermantīna vestēm ar daudzām kabatām. Tādu ekstru kā braukšana autobusā es tiešām baudīju pāris reizes gadā skolas ekskursiju un citu dabas anomāliju ietvaros, jo, lai kur man vajadzētu un lai ko es gribētu, vecāki vienmēr mani ir iesēdinājuši mašīnā, aizveduši līdz vēlamajam mērķim un vēl uzslavējuši, ka čīkstēju tikai pavisam mazliet.
Sākot studēt, sapratu, ka sabiedriskais transports un tā patērētāji nu kļūs par maniem jaunajiem labākajiem draugiem. Pirmo reizi braucot maršrutā Varakļāni-Valmiera, izbaudīju daudzas pirmās reizes – pirmo reizi pati pirku autobusa biļeti (un es nejokoju, lai cik skumji tas nebūtu), pirmo reizi man palika slikta dūša, jo pirmo reizi blakus apsēdās vīrietis, kurš oda pēc kaķu čurām un kontrabandas odekolona. Naivā cerībā, ka citreiz būs labāk, arī nākamajā reizē apsēdos autobusa priekšējā pusē. Scenārijs, protams, līdzīgs – blakus apsēdās kāds vīrietis, kura ikdienas uztura deva, kā nospriedu, sastāvēja no siļķēm un alus „Vanags”. Savienojumā ar smaržām Chanel No”Kūts smaka”, tie radīja eklektisku baudījumu vairāku stundu garumā.
Jā, tas, ko esmu iemācījusies un gribu iemācīt arī citiem, ir - nekad nesēsties autobusa priekšējā galā. Ja autobusā iepeldēs tante zemūdenes lielumā, viņa noteikti negribēs līst aizmugurē, tāpēc ar blīkšķi piezemēsies pirmajā solā, kurš būs pa rokai. Un beigās tu, cilvēks, attopies, ar seju piespiests pie loga un apbērts ar smilšu kūkas drupačām, ko tante ēd, vienlaikus pa telefonu lamājot dēlu. Varu gan mierināt – statistika rāda, ka lielās tantes un ar īpašu smārdu apveltītie onkuļi parasti apsēžas blakus man, līdz ar to pārējiem autobusa pasažieriem nav pamata uztraukumam.
Nesēdēšana priekšā arī ļaus izvairīties no Dzintara smaržu mākoņa, kas ir firmas zīme gandrīz visām pirmspensijas vecuma lauku skolu skolotājām. Visām sievietēm būtu jāiemāca šo sieviešu neredzamais ierocis – viens smaržu pūtiens ir krietni par maz, jāpūš vismaz četras reizes. Nē, labāk jānoskrūvē smaržu pudelei korķītis un tās tā pamatīgi jāiešļakstina krūtežā. Lai jūt pat tie, kas divus metrus zem zemes. Jā, ja autobusā nejūtu saulē pastāvējušus „Rīgas ceriņus” un citu Dzintara šedevru aromātu, rīts nav izdevies, nudien.
Kas vēl mani mulsina autobusos (lasīt: par ko vēl es gribu pasūdzēties) – solu attālums vienam no otra. Es saprotu, ka mūsdienās visu ražo Ķīnā, bet nevajadzētu tik ļoti paļauties uz mazo cilvēciņu kāju garumu un tomēr censties piemērot autobusus vidējā eiropieša garumam – mūs tomēr ir skārusi Černobiļa, un mēs esam pamanījušies izstiepties virs 150cm. Es nezinu, vai es ar saviem 180 centimetriem esmu ietilpināma kategorijā ‘vidējais eiropietis’, taču autobusi man sagādā fatālas mokas. Ceļā uz augstskolu es paspēju izlocīties visu latīņu alfabēta burtu formā, beigās tāpat attopoties, iekārusies ejā vai ar ceļgaliem durot priekšā sēdētājam mugurā. Nezinu, vai man kājas jāliek aiz ausīm vai blakussēdētāja klēpī, taču vajag sēdekļu attāluma revolūciju, idritvai micīt.
Bet visādi citādi celties piecos rītā un trīs stundas kratīties ir mana mīļākā nodarbe.
Šorīt daudz klausījos Adeli pa ceļam, tāpēc, re, jums tā sieviete un abi viņas vidējie pirksti. Dzīvajā viņa izklausās mazliet kā gangsta no hood.
