The world is populated in the main by people who should not exist.

Pēdējā laikā esmu pārņemta ar grāmatu, kura mani uzrunāja, kad nejauši ieklīdu Jāņa Rozes grāmatnīcā Valmierā. Runājot atklāti, sākumā uzrunāja tās nosaukums `Feminisma gals. Ar ko sieviete atšķiras no cilvēka`, un pēc tam uz mani vēl lielāku iespaidu atstāja cena.
Bet ne par to ir stāsts. Stāsts ir par to, cik lielu un pozitīvu iespaidu grāmata uz mani atstāj. Tā nav tikai par feminismu, tā aptver arī tādus tematus kā izglītība un mūsu civilizācija kopumā. Protams, mēs visi zinām, ka izglītības līmenis krītas, amerikāņi ir degradējusies tauta utt., taču reti kurš no mums to spēj pierādīt ar reāliem faktiem. Grāmatas autors Aleksandrs Ņikonovs to spēj. Vai zināji, ka visi ASV eksāmeni patiesībā ir tests ar trim atbilžu variantiem? Vai zināji, ka par Amerikas ienaidnieku var kļūt, vienkārši apgāžot amerikāņu `zinātnieku` absurdos `atklājumus`? Vai zināji, ka Tevi kā ārstu cietumā var ielikt, ja Tu izraksti medikamentus, kas nav ražoti ASV? Uz tādas absolūti neloģiskas prakses balstās visa dižā un ietekmīgā valsts.
Runājot par pašu feminismu, vakar vakarā, iegrimstot nodaļā ar nosaukumu `Vilkači krūšturos`, nespēju nepasvītrot izcilākos [tajā pašā laikā debilākos] lesbietes feministes Valerī Solanas izteikumus. Šī lieliskā sieviete vīriešus sauc par bioloģiskām nejaušībām un nepilnvērtīgām sievietēm. Tātad, citēju:
- `Katrs vīrietis dvēseles dziļumos zina, ka ir nekam nederīgs mēsls.`
- `Vīrietim nepiemīt iekšējā individualitāte.`
- `Brīvais laiks vīrieti biedē, jo viņam nekas cits neatliek, kā pārdomāt paša bezjēdzīgumu.`
- `Ja vīriešu būtu gudri, viņi tiektos kļūt par īstām sievietēm`
- utt. utjp.
Es saprotu, ka sievietēm tik ļoti gribas būt vienlīdzīgām un novērtētām, taču tam visam ir arī savas robežas. Manuprāt, feminisms principā balstās uz dažu vīriešnīdēju-sieviešu lieliskajām oratora spējām. Ja sievietes būtu gudrākas, viņas nebūtu tik viegli vadāmas [tāpēc vadoņiem [t.sk. valsts galvām] ir tik izdevīgi pazemināt izglītības līmeni - jo stulbāki mēs būsim, jo mūs būs vieglāk ietekmēt]. Pārlieku liela ticība un idejiskums paši savā pamatā ir bulšits. Kā autors saka: `Idejiskums, kas reizināts ar tumsonību, ir īsts vēstures nitroglicerīns`.
Lai nu kā, sievietes [kā jau sievietes] mīl visu pārspīlēt. Cīnīties par kaut ko un justies svarīgām un ietekmīgām ir normāli, tikai tam visam vajadzētu notikt veselā saprāta robežās.
Kā jau noproti, grāmatu iesaku izlasīt arī Tev. Ne tāpēc, lai sāktu nosodīt feminismu vai nostātos pret sabiedrību un tās prasībām. Nē. Vienkārši tāpēc, lai paplašinātu redzesloku un saprastu, kas patiesībā notiek pasaulē. Tā kā grāmata rakstīta vienkāršā valodā un ir pilna ar gana spilgtiem piemēriem, teksts ir viegli uztverams [to sapratu PAT es].
Pē.Es. Visai grāmatai cauri seko viens žilbinošs epitets - eksperte, rakstniece un socioloģe Andrea Dvorkina tiek saukta par `bēdīgi slaveno idioti Andreu Dvorkinu`. Jā, autora attieksme ir jūtama. :)
Pē.Pē.Es. Būšu priecīga dzimšanas dienā saņemt šī paša rakstnieka grāmatu `Pērtiķa apgreids. Mazās singularitātes lielais stāsts.`

Jauku Tev dienu. :)

I don`t belong here.

Tie stulbie popmūzikas kanāli uz mani iedarbojas reti anāli - sēžu un domāju, cik es esmu resna, cik man plakanas krūtis un vispār tāds ne pārāk izdevies augums. Velns un elle, kāpēc kompleksos krītu es, nevis tās resnās sievietes, kurām vēders ir līdz ceļgaliem un riepu vairāk kā kravas mašīnai? Popkultūra mani pamatīgi drāž galvā, es, nožēlojamā kārtā, esmu easy target.



Šodien, strādājot pagalmā, izdomāju, ka mans nākamais pirkums būs saulesbrilles. Lāsītes. Tādas krutas, lai izskatos pēc svarīgas personas. Žēl tikai, ka man nav liekas naudas, un naudas VISPĀR, beeet nu neko, tāds man stils.

Labi, par to es domāšu rīt. Tagad skatīšos sex and the city un dzeršu kafiju.
Jā, es esmu sieviete, pie tam mazliet pretīga. Beeet ne tik pretīga kā mana māsa, kas šodien klausījās šo un dziedāja līdzi, vēēē.

Starp citu, man ļoti gribas kaut kur aiziet un kārtīgi izkratīties pie pretīgas mūzikas. Akdievs, es to tik sen neesmu darījusi.

Hometown has a glory.

Lietas, kas jāpaveic, dodoties vakara pastaigā pa Varakļāniem vienai:
- jāsatiek bomzis - check
- jāsatiek maukas - check, check [akdievs, sievietes mēdz būt tiiiik skaistas]
- jāsaņem uzsvilpiens no pretīga vīrieša - check
- jāsastop urlas, kuri domā, ka viņu bmw pagarina viņu mazos gailīšus un liek man viņus gribēt, tāpēc uzskata par loģisku man uztaurēt - check
- jānobīstas no suņa - check x3 [es vienkārši neciešu cilvēkus, kuri domā, ka naktīs neviens nestaigā, tāpēc savus piesietos suņus var palaist IZSKRAIDĪTIES, ibio]
- jāiekāpj peļķē un jāsamērcē kājas - check

Tā kā mana telefona austiņas ir pārāk stilīgas, lai normāli funkcionētu, un pārāk dārgas, lai es varētu nopirkt sev jaunas, izmantoju māsas mp3 atskaņotāja labumus. Pārsteigta nebiju - māsa klausās tieši tādu mūziku, kādu klausās lielākā daļa viņas vecuma bērniņu [un arī tie, kuri no 13 gadiem nekad dzīvē neizaug]. Lieliski ir tas, ka viņai tur bija tādas grupas kā 30STM, Angels & Airwaves, Flyleaf, Three Days Grace utt. utjp., bet vēl lieliskāk ir tas, ka es kopš saviem emo laikiem joprojām atceros šo grupu lirikas. Feel it, huh?

Mums paliks laiks - tik ļoti skaists.

Šodien mājās visi ļoti ģimeniski līmējām istabai tapetes. Mēs vispār laikam esam tipiska latviešu famīlija - neatceros, kad pēdējo reizi visi kopā, piemēram, ēdām pusdienas vai sarīkojām kādu reti tizlu [a.k.a mums tipisku] izbraucienu. Pēdējā mūsu kopīgā bilde tika uzņemta manā izlaidumā [fotogrāfija, protams, lieliska - mammai ciet acis, tētim sarkana seja, man resnas kājas un māsa vispār out of space]. Eh, 21. gadsimta nukleārā ģimene, ibio.
Bet ne par to stāsts. Stāsts par to, ka .. pag, par ko? [Šīs dziesmas ieskanēšanās plejlistē mani izsita no domas.]
Stāsts par to, ka esmu resna bulka un vispār neko nemāku. Jā, velns un elle, mani neviens neprecēs un beigās man nāksies salaulāties ar Ievu, dzīvot laukos, slaukt govis un konstanti visu laiku dzert samagonku. Tapešu līmēšanas laikā 3x dabūju līmi acīs un, ja ar to vēl nav gana, aplēju arī savas seksīgās māju bikses. Goddamn unskilled woman, YOU SUCK.

Laikam vilkšu savas garās kedas, paņemšu lietussargu un iešu ārā staigāties. Laiks gan reti draņķīgs, bet sen neesmu pabijusi viena ar sevi [tautā šis stāvoklis saukts arī par ieiešanu sevī]. Rīt varbūt jāsāk kas darīt gada projekta labā. Zinot sevi, es turpināšu neko nedarīt, beeet kaut kā jau Tavās acīs jāpacenšas izskatīties labākai [uzrunāšu bloga lasītājus uz `Tu`, jo tas liek Tev justies tā, it kā es ar Tevi runātu [vismaz man labpatīk tā domāt]].
Jauku Tev vakaru. Dzer daudz ūdens!

Intro.

Nezinu, vai blogam ir lemta ilga dzīve, vai arī tas nomirs tikpat ātri, cik ātri izveidots. Katrā ziņā, laipni lūgts te. Vai arī nē. Patiesībā, man nav ne jausmas, ko es te rakstīšu, jo domas nedrīkstot izlikt publiskai apskatei, bet ko gan lai es citu rakstu, ja ne savas domas?
Lai nu kā, priekā. Visi paceļam [piena] glāzes par to, ka saņēmos. Mans e-penis nu ir krietni pagarināts, jūtos kruts kā Robins Huds.
And remember, kids - sooner or later in life, the things you love you lose.