Šodien mājās visi ļoti ģimeniski līmējām istabai tapetes. Mēs vispār laikam esam tipiska latviešu famīlija - neatceros, kad pēdējo reizi visi kopā, piemēram, ēdām pusdienas vai sarīkojām kādu reti tizlu [a.k.a mums tipisku] izbraucienu. Pēdējā mūsu kopīgā bilde tika uzņemta manā izlaidumā [fotogrāfija, protams, lieliska - mammai ciet acis, tētim sarkana seja, man resnas kājas un māsa vispār out of space]. Eh, 21. gadsimta nukleārā ģimene, ibio.
Bet ne par to stāsts. Stāsts par to, ka .. pag, par ko? [Šīs dziesmas ieskanēšanās plejlistē mani izsita no domas.]
Stāsts par to, ka esmu resna bulka un vispār neko nemāku. Jā, velns un elle, mani neviens neprecēs un beigās man nāksies salaulāties ar Ievu, dzīvot laukos, slaukt govis un konstanti visu laiku dzert samagonku. Tapešu līmēšanas laikā 3x dabūju līmi acīs un, ja ar to vēl nav gana, aplēju arī savas seksīgās māju bikses. Goddamn unskilled woman, YOU SUCK.
Laikam vilkšu savas garās kedas, paņemšu lietussargu un iešu ārā staigāties. Laiks gan reti draņķīgs, bet sen neesmu pabijusi viena ar sevi [tautā šis stāvoklis saukts arī par ieiešanu sevī]. Rīt varbūt jāsāk kas darīt gada projekta labā. Zinot sevi, es turpināšu neko nedarīt, beeet kaut kā jau Tavās acīs jāpacenšas izskatīties labākai [uzrunāšu bloga lasītājus uz `Tu`, jo tas liek Tev justies tā, it kā es ar Tevi runātu [vismaz man labpatīk tā domāt]].
Jauku Tev vakaru. Dzer daudz ūdens!
Priecājies, ka Tev vēl ir Ieva, man nebūs ar ko precēties.
AtbildētDzēstuzrunājot uz Tu, tiešām ir sajūta, ka to visu stāsta cilvēkam, kas lasa, jā.