The way your smile lights up the room.

Nezinu, par ko Dievs mūs tā mīl, taču šī ir tieši otrā siltā diena pēdējo nedēļu laikā. It kā Latgale jau tā pietiekami neciestu dažādos veidos (augstais bezdarba līmenis, alkoholisms, Borowa MC...), mums ir vēl arī lietus, pārmitras miglas, zibens, pērkons un vējš. Taču beidzot, beidzot šo visu drazu un nelaimes ir nomainījusi saule un karstums. Beidzot, beidzot es varu naktīs iet ārā bez mētelīša (tas, starp citu, karājas (lasīt: smird pēc alus) skapī). Beidzot, beidzot es varu reāli pielietot vasaras drēbes. Beidzot, beidzot ir labvēlīgs laiks graudaugu augšanai (esmu zemnieka meita, man tas bija jāpiemin). Un jā, kā izskatās, šis ir arī piemērots laiks jauna ieraksta radīšanai iekš sava bloga. Ravēju dārzu un galvā miljons ideju, ko te iekakāt.

Runājot par Johannisfestu un līgošanos, man bija riktīgi forši Jāņi. Briedis mani ... mūs ielūdza pie Anitas (viņš ir namatēvs ne tikai savās mājās). Tā nu mēs abi ar Mārtiņu, kā jau īsti līgotāji, mājās (es) vai pa ceļam (viņš) iesildījāmies svinēšanai, un mērojām apmēram 3(?) km tālo ceļu līdz Anitvillai, kur mūs sagaidīja pazīstami un ne tik pazīstami cilvēki. Gaļa, alus, salīgojušies cilvēki, ugunskurs, improvizācijas teātris un citas tradicionālas lietas mums apkārt virmoja visas nakts garumā. Jāsaka, ka vakara nagla pilnīgi noteikti bija Salvis, kurš dzīvi svinēja jau kādu trešo dienu, un uz pasākumu ieradās, knapi turoties kājās. Kā jau ierasts, piedzērušies cilvēki jāapsmej, jāfotografē un jāfilmē, lai nākamajā dienā varētu pajautāt: `Tu kaut ko atceries no vakardienas?`. Sveiciens Salvim.
Un jā, es pirmo reizi dzīvē gulēju sienā (kauns un negods tādai latgaļu buobai kā man). Jāsaka, ka šķūnī pilnīgi noteikti var forši izgulēties ... ja guli viens. Divatā viss beidzas ar nenormālu aizpampumu rītā un siena vilkšanu ārā no dibena vēl divas dienas. Bet nē, tas nenozīmē to, ka nebija forši.
Starp citu, tavariši, druzja, gaidu bildes. Gaidu un negaidu reizē.

Laikam kļūstu veca. Šogad biju divpadsmitās klases izlaidumā un sapratu, ka .. fuck, tas bija tik foršs pasākums (mums, ne viņiem). Tam par godu rekur izlaidumbilde. Asaras un sentimentu pietaupīsim citai reizei.


Tagad, kad ierunājos par izlaišanos, atcerējos to, kā Liesmai drukāju rakstu par to, ko darīt pēc vidusskolas pabeigšanas (kur, kā, kāpēc studēt). Jā, Liesma .. mana prakse tur ir beigusies, prakses atskaites sen nodotas, un viss ir kruti. Rakstīšu viņiem arī vasarā. `Mēs priecāsimies, ja Tu uzrakstīsi arī vairāk kā vienu rakstu mēnesī - mums savs labums, un Tu sev saldējumam nopelnīsi`.

Labi, atgriežos dārzā. Superīgi dzīvot apkaimē, kur kaimiņi ir vieni vienīgi dzērāji. Oh, wait .. that`s just called living in Latgale. Lai nu kā, viņi visi sasēžas pagalmā un lūr, kā es peldkostīmā mokos un lokos pa vagām, ik pa brīdim izsakot piezīmes vai uzsvilpjot. Ideāli, jūtos iekārota, mana mērķauditorija mani beidzot ir pamanījusi. Bet nekas, šodien vismaz nav nevienas ziņkārīgas tantes kaimiņdārzā, kurai patīk apjautāties `kā mums ģimenē iet`, jo viņa, ejot gar mūsu māju, `dzirdējusi strīdus`. Mēģinājums iegalvot, ka tā ir tikai normāla mana un tēva komunikācija (ironizēšana, izsmiešana un skaļa lamāšanās vienam uz otru) nelīdz, tāpēc es stāstu, ka mums iet ļoti smagi, nevaru mājās izturēt, tāpēc nododos ravēšanai, lai aizmirstu par ģimenes nedienām. Lai runā.

Šo lūgums atskaņot skaļi.