Kāds skaita uzvaras, bet kāds tikai rētas, es skaitu naktis negulētās

Lai arī nekad neesmu uzdrošinājusies sevi saukt par blogeri, ir dažas lietas, kas man ir ar tiem (ha, "tiem") līdzīgas, piemēram, 1. mums ir blogi, 2. mēs tajos rakstām, 3. mēs laikam baigi alkstam uzmanības... Nu, enivei, jau kādu laiciņu sastādu sarakstu ar lietām par sevi. Kā visi lielie blogeri. 
Iespējams, šī ir tikai pirmā daļa.

Reiz pirms daudziem gadiem aizmirsu izņemt māsu no bērnudārza. Dabūju pamatīgu brāzienu no vecākiem, toties pienākums iet pakaļ māsai man ļoti ilgi pēc tam nebija jāpilda.

Patīk braukt ar autobusu. Līdz brīdim, kamēr sāp sāpēt astes kauls vai netālu apsēžas smirdošs cilvēks.

Bērnībā ar kaimiņu puikām strīdus risinājām, mētājoties ar akmeņiem. No vienām šādām `pārrunām` man joprojām ir rēta pierē.

Vājība uz kurpēm. Diemžēl nevaru tās atļauties, taču tas man netraucē sapņot par milzīgu skapi, pilnu ar apaviem. Neskatoties uz to, šobrīd man ir apmēram 16 apavu pāri, no kuriem es ne reizi neesmu uzvilkusi apmēram četrus.

Man piemīt topogrāfiskais kretīnisms. Varu apmaldīties starp trim priedēm. Rīgā man vajag gidu. Vai piecus.

Ēdot man ir obligāti jāskatās kāda filma vai seriāls. Neatceros, kad pēdējo reizi ēdu ar ģimeni pie viena galda.

Krāsojot skropstas, muti turu ciet.

Bail no atkritumu konteineriem tumsā. Vienmēr šķiet, ka metot iekšā savus mēslus, man pretī rēgosies kāds līķis.

Dienā izdzeru vismaz četrus litrus tējas. Parasti zaļās. Bez citrona un/vai cukura.

Man organismā ir lieks kauls, kas padara manu labo kāju par izmēru lielāku.

Kad uz ielas man garām iet cilvēks, es aizturu elpu. Svešu cilvēku smarža/smaka man izraisa drebuļus.

Auksts piens man šķiet pretīgs.

Kad esmu attiecībās, man interesē tikai viens vīrietis.

Spiegt iemācījos tikai apmēram 15 gadu vecumā. Lai arī pārāk bieži nepielietoju, ienīstu šo savu prasmi. Nesen skolā aplējos ar kafiju. Kursabiedru reakcija bija: „Spiegšana galīgi nepiestāv tavam tēlam”.

Mans SSB (secret single behavior) – esot mājās, skatos vecās Sex and the City sērijas un dzeru kafiju ar pienu un cukuru, salikusi kājas uz datorgalda. Nenormāla bauda, un es pat nezinu, kāpēc.

Pēdējā laikā mīlu agri celties. Parasti esmu augšā ap pusseptiņiem. Bez modinātāja.

Man patīk plānot. Katru rītu domās izskrienu cauri dienas plānam. Izbraucot no mājām ar mašīnu, domās jau pārcilāju, kur galapunktā varēšu noparkoties.

Jā, esmu šausmīga autobraucēja – kad esmu viena, braucu ātri un pārgalvīgi. Neskatoties uz to, mani nekad nav apturējusi policija, un mašīnu esmu saskrāpējusi tikai vienreiz (sagadījās maziņš incidents starp manas mašīnas bamperi un kādas vidusskolas skolotājas auto sānu).

Esmu apsēsta ar tīrību. Ir dienas, kad istabas grīdu slauku trīs reizes. Netīrumi pie kailām pēdām, drupačas uz galda un netīri trauki var man likt uzvesties neadekvāti.

Vidusskolā man bija periods, kad nebija dienas, kurā būtu apmeklējusi visas stundas.

Nekad neesmu uzskatījusi sevi par skaistu un/vai pievilcīgu. Arī gudru ne. Dažreiz gadās vājuma brīži, taču tie ilgst maksimums stundu, un tajos vainoju hormonus.

Manas smadzenes visinteresantāk darbojas ap četriem, pieciem rītā. Galvā tad ir miljons domu, kas tikai skrien cauri, tā arī nepaliekot atmiņā.

Lēnu iešanu es uzskatu par garlaicīgu. Parasti pārvietojos ar ātrumu 6-7 km/h.

Krītu kaunā, kad kāds pajautā manu skaipa lietotājvārdu.

Lietās vispirms pamanu negatīvo. Nespēju, nu nespēju skatīties uz lietām pozitīvi, tas nav manā garā un gaumē.

Man bieži gadās space-offi, kad domas kaut kur aizlido, bet es to pat nepiefiksēju. Visbiežāk tas notiek pie mašīnas stūres.

Man vienmēr ir interesanti uzklausīt viedokļus par sevi. Nožēlojami interesanti, jo par mani reti saka ko labu.