/ierakstu drukāju vakar ap pusnakti pēc daudzu stundu brauciena autobusā - nogurums jūtams tam caurcaurēm/
/es attaisnojos, jo vairs nemāku rakstīt/
/es attaisnojos, jo vairs nemāku rakstīt/
Šodien
autobusā Rīga-Rēzekne priekšā sēdēja tik ļoti pēc „Rīgas ceriņiem” smaržojoša
tante, ka, aizverot acis, likās, ka sēžu taisni pašā pavasara epicentrā. Un vēl
mazliet likās, ka varētu pāris reizes izvemties. Bet ne par to stāsts.
Nekustīgā sēdēšana četru stundu garumā dāvāja man stimulējošu tirpoņu dibenmīkstumos
un lika domāt.
Kā
jums patīk svētki? Nē, šis nav retorisks jautājums, bet pieklājības pēc varam
to tā saukt, jo es uz to vispirms atbildēšu pati, un jūsu atbildes iespējams
nemaz nesaņemšu.
Man
patīk svētki. Visi ir priecīgi, ir daudz buču, puķu, dāvanu, un vēderā ir
patīkama kņudoņa (nejaukt ar iemīlēšanos un/vai ātrām kājām). Svētki ir baigi forša
lieta. Ar nosacījumu, ka tie nav mani – savus svētkus es nekad neesmu spējusi
izbaudīt. Gribētu vienreiz kā filmās: „Pārsteiguuuums!”, nokliedz mani jau manāmi
mīkstie un sasārtušie draugi/radi/paziņas, apsēdina mani pie bagātīgi uzklāta
galda, un ballīte var sākties – tu vari vienlaikus ēst no četriem šķīvjiem un
labākā drauga klēpja, jo trauki tev tāpat nebūs jāmazgā, un telpu uzkopšana ir
tava pēdējā problēma. Tu esi vakara nagla, ome tev uzdāvina ko jēdzīgu, nevis
apakšbikses un zeķes, un alkohola ietekmē neviens nekļūst kaitinoši
argumentatīvs/kuņģa saturu apvaldīt nespējošs.
Šo
rindkopu es ar nolūku rakstīju mazliet utopiskā garā, jo....
Manā
dzīvē notiek mazliet citādāk. Vispirms ir stress par to, ko likt uz galda („šitie
salāti jau katru reizi ir/šitos nevar, jo Jankam negaršo tuncis”), tad ir
stress par to, kas un kad visu pagatavos („man nav laika, man galds jāklāj”),
tad ir stress svētku dienā („ko es darīšu, ja man saplīsīs zeķbikses/viesiem
beigsies sarunu temati/kāds sāks runāt par reliģiju vai politiku”) un pēc tam
ir stress par trauku mazgāšanu. Prieka nav nevienā mirklī. Taisni kā nelaime tā
mana dzimšanas diena.
Man šodien
paliek 21. Nē, es neklabinu šo ierakstu, lai visi te mani tagad tā sirsnīgi apsveiktu
ar ierasto (flower) viesu grāmatā. Es klabinu, jo gribas ko teikt. Divdesmit
pirmās dzimšanas dienas iekrišana sestdienā taču noteikti nav nejaušība, vai
ne? Kalendārs kliegtin kliedz, ka man jāizmanto visas sava jaunā vecuma
priekšrocības, t.i. jānokārto kāds ātrais kredīts, un, ģērbtai 12cm augstās papēžkurpēs,
jāiekaro, piemēram, Nautilus (mņau!) bāra lete. Tā vietā es rītdienu pavadīšu
mājās, mierā un klusumā. Man ir 21 gads, bet neinteresē ballēšanās. Dzimšanas
dienas dāvanā es gribu saņemt jauno Murakami triloģiju un virtuves svarus.
Savus fantastiskos svētkus es svinēšu tikai ģimenes lokā. What’s wrong with
this picture? Vai es varu vainot vecākus pie tā, ka esmu morāli salauzta, vai
tomēr man jāmeklē cits grēkāzis? Ja cits, tad kas? Ome? Māsas? Augstskola?
Valdība?
Bet
ko nu par to. Ja reiz par svētkiem, es varu pastāstīt par to, kas man tajās
vienmēr ir paticis. Divas lietas. Pirmā – tā daļa, kurā visi ēd. Ja nu jums
kādreiz gadās sagatavot pārāk lielu cienastu, varat aicināt ciemos mani. Īpaši
talanti – tortei varu uzēst siļķi, ļoti skaidri izrunāju vārdus ar salātu pilnu
muti, un, ēdot cepumus, piebirdinu tikai savu, nevis arī blakussēdētāja klēpi.
Otrā
- tā daļa, kurā visi man dod dāvanas. Nē, vispār tā daļa man nepatīk, jo man
novēl visādas lietas, un es jūtos neveikli, jo visi skatās un gaida manu
reakciju, tāpēc es mulstu, sarkstu un uzvedos neadekvāti. Teikšu īsāk – man
vienkārši patīk dāvanas. Kad man bija pieci gadi, man vārdadienā kāds
uzdāvināja trīs leļļu komplektu. Es biju starā. Bērnības svētkos ome man
uzdāvināja torti lāča formā. Likās, ka pasaules labāko dāvanu saraksta
uzvarētājs ir viennozīmīgs.
Šogad es jau kādu laiku mērķtiecīgi skaloju vecākiem
smadzenes, ik pa laikam it kā netīšām ieminoties par potenciālajām dāvanām. Ir
rezultāts! Rīt piecos braukšu pie astroloģes. Šonakt domāšu par to, ko gribu
viņai jautāt. Rīt, cerams, iespaidus būšu spējīga ieklabināt blogā. Ja ne, tad
izteikšos klabā. Ja ne, tad tviterī. Nu, kaut kur es izteikšos pilnīgi
noteikti.
Tagad gan es eju gulēt. Kļuva kaut kā neracionāli skumji. Uzdāviniet
man kaut ko pret trakojošiem hormoniem. Lai jums padzied Chinawoman.
Manuprāt, tas nav gan dīvaini, ja svētkus gribās svinēt klusāk. Es vismaz tā ceru, jo šogad pilnīgi visus jandāliņus (ieskaitot Jaunā gada sagaidīšanu, bet neskaitot kāzas), esam nosvinējuši divatā, mierīgu sirdi mājās. Lielākoties tieši Tevis minēto iemeslu dēļ - šausmas ar ēst gatavošanu, viesu saraksta izplānošanu, lai neviens neapvainojas utt. nebeidzamas problēmas!
AtbildētDzēstMan liekas, ka tas ir tikai normāli, ja 21 gada vecumā ir vēlme svinēt delikātāk. Tīņu vecumā jau parasti notiek visādas ballītes, jo ir vēlēšanās vairāk tusēt. Maksimālisms, kas pēc 20 gadiem sāk atiet. Vēl jau arī tas, ka katram izpratne par ballīti ir savādāka. Vienam tā var būt lēkšana kopā ar draugiem ar izpletņiem, turot katrā rokā pa kādam šņabim un tortei, bet tajā pašā laikā otram - mierīga pasēdēšana klusā gaisotnē. =)
AtbildētDzēstMan, piemēram, pēdējā laikā ir tā, ka ir vēlme tā kārtīgi un skaļi svinēt, bet beigās tomēr nesanāk, jo ir tā apziņa, ka vairs nav tie gadi, kā arī vienkārši - slinkums kaut ko dižu domāt un plānot. Kā opis pateicu, bet nu, tā ir. ;D