Daydreams.

Tā kā vecāki un visa mūsu lielā, vienotā un visādi citādi teju lieliskā radu saime laukos svin Lieldienas, bet es sēžu mājās un izliekos, ka daru nozīmīgas lietas, man radās vēlme izteikties par Lieldienām.

Laika pavadīšana iekštelpās un svētku ignorēšana nav mans kārtējais muļķīgais princips vai pusaudžu vēlme būt individualitātei, vienkārši .. ir tā, ka Lieldienas mani nesaista to pamatdomas dēļ. Reliģija uz mani nekad nav atstājusi iespaidu, ticības un ideoloģijas man šķiet muļķīgas jau pašā saknē. Bībeli nekad dzīvē neesmu lasījusi, kaut arī daļēji tā ir mācību programmas prasība [piemēram, kultūrvēsturē mums nereti jautāja jautājumus par Bībeles notikumiem].
Prooootams, ka es tagad varētu malt veco stāstu par to, ka šie `svētki ir komerciāli, un tie vairs nav svētki, bet naudas pelnīšanas/tērēšanas iemesls`, taču īsti vajadzību pēc tā es nejūtu - visi, kuriem nav ķieģeļa IQ, to zina tāpat.

Lieldienas kā svētki vispār ir pārāk muļķīgi, lai eksistētu. Es nesūdzos par to, ka Lieldienu dēļ skolas piešķir mums brīvdienas un ģimenēm ir iespēja sanākt kopā, lai pie lielā ozolkoka galda runātu par ģimenes mīlestību, ciltskoku un mūžīgu dzimtas pastāvēšanu. Es mazliet īgņojos par to, ka šie svētki neizsaka neko. Mūžīgā latviešu sēdēšana pie galda, pārēšanās un aizcietējumi nākamajā dienā. Kurš gan ripina olas vai dara ko citu, ko var apzīmēt ar vārdu `tradīcija`?

Man laikam vienkārši gribējās izteikt savu mazo un nenozīmīgo viedokli - Lieldienas sucks. Tieši tādēļ es šobrīd esmu mājās viena, ēdu sabojātas olas un klausos šo:



Lai būtu kā būdams, priecīgas atlikušās brīvdienas, apsveicu jūsu olas un .. jā, priekā!