Shoulders, toes and knees. I`m 36 degrees.

Kaut arī ir pagājis labs laiciņš kopš visa milzu jandāliņa, man tomēr sirdi joprojām nospiež kapusvētki. Katru gadu tie dāvā man morālu traumu, taču šogad, iespējams, mana nopietnā vecuma dēļ, trauma ir īpaši ražena.

Svētku ideja, protams, ir skaista – visi nu sabrauksim uz kapsētu un pieminēsim aizsaulē nokļuvušos. Vēlāk šādi harmoniski un ticības pārņemti sēdīsimies pie mielasta galda, lai klusumā pārdomātu dzīvības un nāves smalko, gandrīz netveramo robežu.

Taču, manuprāt, kapusvētki jau pēc definīcijas ir visu izsalkušo un liekulīgo miesu saplūšana kādās konkrētās koordinātēs, respektīvi, mūžību neredzēto radu atbraukšana uz kapusvētku norises vietu. Nezinu, kā ir citur, taču man personīgi kapusvētki nozīmē:
- ilgas stundas smilšainajā kalniņā, lai tikai līdz pēdējam izlaizītu kapu kopiņu puķudobes un liktu tām izskatīties pēc iespējas nedabīgākām (nevis tāpēc, ka gribas, bet tāpēc, ka `ko gan citi padomās`);
- dārzeņu griešanu salātiem, olu kulšanu tortei, karbonādes cepšanu – vienvārdsakot, dzīvi virtuvē pāris dienu garumā un uz pieres iegravētu titulu `ķēkša`;
- liekulīgus smaidus un jau iepriekš sagatavotas atbildes uz jautājumiem (Paldies, man klājas labi. Jā, augstskola man ļoti jauka. Mhm, esmu budžetā. Nē, nē, negribu vēl precēties.)

Tā nu tu jau iepriekš morāli sagatavojies dodies uz kapiem un .. jā, lietas nemainās. Kā jau katru gadu, arī šogad šis pasākums ir tikai naudas tērēšanas stimulators – pļaviņā, netālu no apbedījumiem un pieminekļiem, pārdod visu, sākot ar vilnas zeķēm un žāvētu gaļu, beidzot ar sudraba gredzeniem un alu. Ļaudis priecājas, skaļi smejas un līksmo. Ja kāds saka, ka atnācis aizlūgt par saviem tuvajiem, es gandrīz droši varu apgalvot, ka tās ir tīrākās muļķības – patiesībā viņš ir atnācis parādīt savas jaunās, vasarā nopirktās lupatas, aprunāt citus, paskatīties, kura ir stāvoklī un kura kļuvusi resna, glaimot sev un teikt, ka visi ir ļoti novecojuši.

Agrāk, kad maniem brālēniem nebija meiteņu, viņi nāca uz kapiem copēt zaķus. Un galu galā - kāpēc ne? Viņas, kas tikai cenšas izskatīties neieinteresētas notiekošajā, patiesībā 5 stundas iepriekš ir sākušas taisīt savas vakara frizūras (tas laikam ir labais tonis – nākt uz kapiem ar torņiem un plastmasas tauriņiem matos) un jau pāris nedēļas pirms tam ir nopirkušas jaunas, piedauzīgas kleitas, kurām pieskaņotas kurpes ar 12cm augstiem papēžiem, kas, ejot pa kapiem, visu laiku grimst smiltīs. Bet tas nekas – galvenais taču ir .. pieminēt mirušos, vai ne?

Šīgada kapusvētku kulminācija – kāda mūžsena radiniece, nespēdama noticēt, ka mammai viņas vecumā var piedzimt bērns (laikam saskatījusies reklāmas par menopauzi), tā arī aizgāja, domādama, ka bērns ir mans. Es laikam izskatos pēc dzemdējušas sievietes, kurai šobrīd notiek laktācija. Forši.

Tie, kuri nekad nav bijuši kapusvētkos, pilnīgi noteikti ir zaudējuši milzīgu daļu dzīves. Domāju, ka katram sevi cienošam latvietim kapu kulta aktivēšana nāk tikai par labu.

Tā kā katru ierakstu man patīk pabeigt ar video, rekur būs viens. Brīdinu – dziesma lipīga.