Tu esi slikta šajā miestā.

Ak, Varakļāni... Kamēr jūs, visa pārējā Latvija, domājat, ka mēs piederam vienai no neattīstītākajām valsts daļām, mēs patiesībā esam jums visiem soli priekšā. Jā, tieši tā. Laikā, kamēr citviet mūsu dzimtene tiek izdaiļota ar karogiem un karodziņiem, Varakļānu spozme tiek akcentēta ar laikus izkārtām Ziemassvētku lampiņām. Skaudiet, tautieši, skaudiet. Nekad nav par vēlu sekot mūsu piemēram. Paga, nē – IR GAN.

Bet nu pie lietas. Kamēr otrā mājas galā Evelīna sparīgi izrāda savas neapturamās attīstības rezultātus, skaļi kliedzot, gārdzot, runājoties un mētājot meidinčaina rotaļlietas, es cenšos atgūties no dienas iespaidiem. Nezinu, kādēļ, taču šodien autoostu/autobusu sabiedrība spēcīgi ietekmēja manu visādi citādi nesatricināmo iekšējo mieru.

Izstaigājusies pa veikaliem un nopirkusi autobusā vidē vitāli nepieciešamo pārtiku dzīvības funkciju uzturēšanai (tātad nederīgu drazu, kas dod ieguldījumu tikai uzresnēšanas un kuņģa čūlas pievilināšanas jomā), devos autoostas virzienā. Mācīšanās matemātiķu klasē man dzīvē ir lieti noderējusi – ierados tieši vienu stundu par agru. Līdzpaņemtā grāmata (Mūra „Stulbie baltie vīrieši”) šoreiz pilnvērtīgi nepildīja savas laika kavētāja funkcijas, tāpēc kā jau latvietis regularis nodevos citu pilsoņu aplūkošanai un (iekšējai) aprunāšanai. Pirmā manu skatienu piesaistīja kāda romu tautības sieviete, kura ir mans elks of the day – gari džinsu auduma svārki, īsi ādas zābaki ar kantainu purngalu un augstu papēdi, ādas jaka, baltas imitētās ādas somiņa un – pēdējais aksesuārs – sarkanā kombinezonā ģērbts mazulis, kura pārvietošanai viņa īpašu uzmanību neveltīja – bērns tika nests, pasists padusē. Imidža odziņa bija draudīgā sejas izteiksme un retajos zobos iespraustā cigarete, kuras pelni bira virsū sievietes pēctecim.

Taču nav ko pielūgt atsevišķus indivīdus, ja var pielūgt veselas populācijas. Pensionāri. Ak, jūs, vecie viltnieki. Pie ārsta jūs īdat par muskuļu sāpēm, nespējām, izkaisītajām sklerozēm, artrītiem un hemoroīdiem, taču viss tas jums aizmirstas, kad pa diviem pakāpieniem lecat iekšā autobusos, lai ieņemtu labākās vietas. Pretīgā, neaudzinātā jaunatne, kura iekļūšanu autobusā atstāj biļetes varā – kuram mazāks cipariņš, tas iet pa priekšu. Uz jums šī cipariņu tehnika laikam nedarbojas – pensionāru vidū izplatīti visai dzīvnieciski likumi. Brīžiem šķiet, ka tantes gatavas ar zobu protēzēm vējstiklā iekosties, ja vien tas garantē sēdvietu ar labāko skatu uz aizraujošo peizāžu (mežu, grāvjiem un ceļu). Šodien viena īpatne pat atteicās ielaist šoferi autobusā, domājot, ka viņš ir kārtējais `labākās vietiņas` tīkotājs.

Otra sociālā grupa, kas man šodien iekoda sirdī – tīneidžeri. Ne kuri katri, bet tie, kuri kvalitatīvas izglītošanās vietā izvēlējušies .. kvalitatīvu neizglītošanos. Zinu, ka es tagad izklausīšos aprobežota un vēl stulbāka par manis raksturoto īpatņu kopu, taču – es vairāk vai mazāk atļaujos par cilvēku spriest pēc viņa muzikālās gaumes. Jā, es esmu kastē, jā, es esmu aprobežota, bet es nespēju uztvert cilvēku par vienlīdzīgu man, ja viņš klausās drausmīgu mūziku. Autobusu sabiedrība vispār patērē tikai klubu mūziku un gaužām skumju krievu popseni, kurā tiek apdziedāts tas, kā `tu mani pameti, bet es tevi gribu atpakaļ/nespēju aizmirst/tagad raudu, guļot uz lāčādas pie kamīna`. Viņu uztverē vislabākā mūzika ir tāda, kurā ir maz vārdu un daudz basu. Daudz basu tāpēc, ka, atskaņojot dziesmu telefonā, tie izklausās pēc šņākšanas un dzirdes defektiem, kas savukārt ir vājprātā stilīgi un automātiski ļauj cilvēkam pacelties uz augšu par vairākām sociālajām stratām uzreiz. Kāpēc maz liriku? Tādēļ, ka tās pārsvarā gadījumu tikai sabojā dziesmu un padara to jēgpilnu. Protams, tādi muzikālie kumosiņi kā Sexy Bitch ir cieņā vēl šobaltdien – pie kājas visi citi valodas elementi – nosaukumā ir LAMUVĀRDS (uuun, protams, dziesmai ir BASI).

Par ko vēl es gribu paraudāt? Par smirdošiem cilvēkiem. Es saprotu, ka, pavadot dienu autobusā, reti kurš spēj smaržot pēc vijolītēm, taču dvakošana pēc urīna arī nav obligāta prasība, lai tiktu uz autobusa klāja.

Vēl arī sāp sirds par neērtajiem autobusu sēdekļiem. Es zinu, ka mūsdienās nav neviena pilnasinīga hordaiņa, kurš nesūdzētos par muguras sāpēm, taču kā lai nesūdzās, ja sēžamais ir galīgi neergonomisks?

Viss, tagad viss. Esmu pateikusi visu, kas uz sirds. Paldies par sapratni, lasīšanu un tikšanu līdz krāšņajam, neparedzamajam nobeigumam – rekur dziesma, kas man asociējas tikai un vienīgi ar Grēviņam reiz raksturīgo miera mūziku vakaros. Labunakti un klausieties šo: