Don`t waste time doing things you hate.

Kārtējā piektdienas vakarā, kad milzīgas jauniešu masas atpūšas no skolas/augstskolas dzīves, aizlejot sev sejas, es sēžu kojās zem dabīgās aitu vilnas segas (likās stilīgi to piebilst) un domāju, ka izpratne par atpūtu laikam ir visai atšķirīga. Es jau kādu laiku neatpūšos alkohola apskāvienos, jo nākamais rīts reti kad ir iepriekšējā vakara vērts – mans morning after parasti izpaužas organisma attīrīšanās un piespiedu diētas formā (lasīt: slikta dūša un maigošanās ap atejas podu visas dienas garumā). Un ticiet man, atpūtinoši tas noteikti nav. Bet varbūt tās ir tikai manas iedomas, un patiesībā es te tikai mēģinu skaisti attaisnot savu nestilīgumu un nehipsterīgumu, taču laikam esmu sasniegusi to vecumu/briedumu/skumjumu, kad alkoholu uztveru kā mazās-devās-ir-ok, lielās-devās-auč.

Jā, kopš pēdējā ieraksta es esmu kļuvusi mazliet citādāka. Kaut gan .. nezinu, vai tas var notikt tik īsā laika periodā. Pa lielam ņemot, nekas tā diži nav izmainījies (ārēji jau nu tiešām ne), vienkārši beidzot esmu atradusi to viendabīgumu sevī, kas man ļauj uz dažām lietām skatīties konkrēti. Ja pirms kāda laika man šķita, ka piebāzti, pēc sviedriem smirdoši klubi ar drausmīgu mūziku un šmigu ir tas, kas man laiku pa laikam ir vajadzīgs, tad tagad es saprotu, ka tas patiesībā ir pilnīgi lieki un cilvēku izsmeļoši. Atgriežoties mājās, es nejūtos bagātāka vai piepildītāka – es jūtos pohaina, izsmelta, nabagāka, apgrābstīta un nogurusi.

Beidzot esmu radusi arī nepieciešamību sevi pilnveidot – ja blakus ir tik gudrs un erudīts vīrietis, negribas visu laiku justies kā pilnīgam zābakam. Un nē, tas noteikti nav pamatiemesls, kāpēc es cenšos sevi piepildīt (skan divdomīgi), tas drīzāk ir papildu stimuls. Izvēlos normālu lasāmvielu ... nē, paga, es VISPĀR izvēlos lasāmvielu, tobiš, esmu sākusi lasīt. Un lasīt labas, izglītojošas grāmatas, nevis romānus un citu drazu.

Kas vēl? Man ir pāris varianti, ko studēt tālāk. Man ir plāni, kur studēt tālāk. Es gribu šo to iemācīties, lai sasniegtu mērķus. Es spēju vizualizēt savu nākotni. Sapratu, ka manas žurnālistikas studijas nebūs bijušas veltīgas. Zinu, ko gribu sasniegt. Zinu, kā gribu dzīvot. Un zinu arī, ka manas pārmaiņas nav daudz, bet tas tomēr ir solis pretī sevis izzināšanai.
Tā kaut kā.

Labi, pietiks reiz lielīties, tagad es gribu pasūdzēties.

Pirmkārt, šodien, nopērkot laikrakstu, kurā šad un tad mēdzu publicēt savus izcilos rakstus, smagi aplauzos, ieraugot, kā izrediģēts mans pēdējais garadarbs. Idritvai micīt – viss, kas man likās „odziņa” un „manu rakstības stilu raksturojoši” ir ticis rediģēts par „esmu trešās klases skolniece ar domas noformulēšanas problēmām”. Jei bogu, gribas to rakstu izplēst no avīzes un sadedzināt sārtā kopā ar vidusskolas fizikas pierakstiem. Tāāāds škrobis, nevarat iedomāties. Vot.

Otrkārt, man nav naudas. Brīžos, kad knapinos un izmantoju Maximas naudiņu, lai norēķinātos par lētāko maizi un nocenotu desu vai roltonu (manuprāt, ir ļoti maz pazemojošāku lietu par to), gribas raudāt. Protams, es visu tagad sievišķīgi pārspīlēju un ēst man ir ko, bet gribas jau mazliet pačīkstēt saviem virtuālajiem draudziņiem uz pleca.
Pirms pāris gadiem, kad aktīvi publicējos iekš draugiem.lv (no kuriem, starp citu, šodien izdzēsos, HAHĀ (mamma drīz to sapratīs un satraukta man zvanīs)), mani sasniedza vilinošs piedāvājums – man piedāvājam maksāt latu par katru rakstu, ko nopublicēju. Es, protams, kā jau piesardzīga lauku meitene, samīzos brīdī, kad vajadzēja svešam cilvēkam dot savu personas kodu, un viss darījums beigu galā izpalika. Tagad gan es laikam piekristu kam līdzīgam. 2 ls par katru bloga ierakstu. Anyone? /es nezinu, vai jokoju/

Lūk, tā. Baigi garš ieraksts sanāca, bet laikam jau bija sakrājies. Un nevar jau par visu Mārtiņam sūdzēties, citādi mūsu telefonsarunas kļūs vājprātīgas.

Ā, starp citu, kas ir AdSense un kā es viņu varu dabūt savam blogam? Un vispār – man to vajag?